Radies nejauši vai radīts?

Kolibri mēle

● Lai pētītu mikroskopiskus asins, DNS un citu vielu daudzumus, zinātnieki tos novieto uz stikla virsmas, kas ir aptuveni plaukstas lielumā. Pārvietodami niecīgos šķidruma pilieniņus, zinātnieki mēdz izmantot tādas ierīces kā sūkņus, bet tā nav īpaši parocīga metode. Vai ir kāds labāks paņēmiens, kā pārvietot mikroskopisku šķidruma daudzumu? Masačūsetsas Tehnoloģijas institūta (ASV) zinātnieks Džons Bušs apgalvo: ”Daba jau ir atrisinājusi šīs problēmas.”

Pārdomām. Kolibri nešķiež enerģiju, lai iesūktu nektāru mutē. Šis putniņš izmanto virsmas spraigumu, kas ūdenim uz plakanas virsmas liek savilkties pilienos par spīti gravitācijas spēkam. Kad kolibri mēlīte pieskaras nektāram, spēki, kas darbojas uz šķidruma virsmas, liek mēles malām ieritināties un izveidot tievu caurulīti, pa kuru nektārs kāpj uz augšu. Būtībā kolibri aiztaupa sev pūles, ļaujot, lai nektārs pa mēles ”salmiņu” pats virzās uz muti. Kad kolibri barojas, tas var uzpildīt mēli ar nektāru līdz 20 reizēm sekundē.

Šāds ”sifons, kas pats sevi saliek un izjauc”, kā to nodēvējuši zinātnieki, ir konstatēts arī dažiem bridējputniem, kas ar līdzīga mehānisma palīdzību dzer ūdeni. Profesors Marks Denijs no Stenforda universitātes (ASV) par šo mehānismu izteicās: ”Te apbrīnojamā veidā kombinējas inženiermāksla, fizika un lietišķā matemātika. [..] Ja kādam inženierim vai matemātiķim liktu izgudrot paņēmienu, kā lai putns ūdeni no knābja dabū mutē, viņam nebūtu ienācis prātā šāds risinājums.”

Kā jūs domājat? Vai kolibri mēlīte, kas tik ātri un efektīvi ļauj tikt pie nektāra, ir radusies nejauši, vai arī tā ir radīta ar nolūku?

[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]

© Richard Mittleman/Gon2Foto/Alamy