ĒĢIPTE, kas slavena ar savām piramīdām un vareno Nīlu, ir pirmā pasaules lielvara, par kuru stāstīts Bībelē. Tās paspārnē izveidojās Izraēla tauta. Mozus, kas uzrakstīja pirmās piecas Bībeles grāmatas, piedzima un izglītojās Ēģiptē. Vai laicīgā vēsture un arheoloģija apstiprina to, ko Mozus rakstīja par šo seno valsti? Aplūkosim dažus piemērus.

Tituli un termini.

Vēsturiska precizitāte bieži atklājas detaļās — ziņās par paražām, uzvedības normām, ierēdņu vārdiem un tituliem utt. Ko var teikt par pirmajām divām Bībeles grāmatām, 1. un 2. Mozus grāmatu, ja raugās no šāda aspekta? Dž. G. Dankans savā grāmatā New Light on Hebrew Origins (Jauni atzinumi par ebreju izcelsmi), komentējot 1. Mozus grāmatas vēstījumu par patriarha Jēkaba dēlu Jāzepu un 2. Mozus grāmatu, raksta: ”[Autors] ir lieliski pārzinājis ēģiptiešu valodu, paražas, ticējumus, galma dzīvi, etiķeti un ierēdņu aparātu.” Viņš arī atzīmē: ”[Autors] vienmēr lieto pareizo titulu, turklāt tieši tā, kā tas tika lietots attiecīgajā periodā.. [..] Vecās Derības sarakstītāju detalizētās zināšanas par Ēģipti un viņu rakstītā ticamību nekas nepierāda tik pārliecinoši kā vārda ”faraons” lietojums dažādos periodos.” Dž. G. Dankans arī raksta: ”Kad [autors] ved savus varoņus faraona priekšā, viņš liek tiem ievērot pareizo galma etiķeti un liek tiem mutē pareizos vārdus.”

Ķieģeļu izgatavošana.

Kad izraēlieši Ēģiptē bija nonākuši verdzībā, viņi taisīja ķieģeļus no māla, kam bija piejaukti salmi, lai padarītu materiālu izturīgāku. (2. Mozus 1:14; 5:6—18.) * Grāmatā Ancient Egyptian Materials and Industries (Senās Ēģiptes materiāli un ražošanas nozares) ir rakstīts: ”Gandrīz nekur citur [ķieģeļu ražošana] nebija izvērsta tik plaši kā Ēģiptē, kur saulē kaltēti ķieģeļi vēl šodien ir raksturīgs būvmateriāls.” Grāmatā ir pieminēts arī fakts, ka ēģiptieši ķieģeļu gatavošanā izmantoja salmus, un tas apstiprina šo Bībelē atspoguļoto detaļu.

Skūšanās.

Senatnē ebreju vīrieši nēsāja  bārdas, taču Bībelē ir stāstīts, ka Jāzeps pirms došanās pie faraona noskuvās. (1. Mozus 41:14.) Viņš tā rīkojās tādēļ, lai ievērotu ēģiptiešu paražas un uzvedības normas, jo Ēģiptē apmatojums uz sejas tika uzskatīts par netīrības pazīmi. ”[Ēģiptieši] lepojās, ka ir gludi skūti,” sacīts grāmatā Everyday Life in Ancient Egypt (Seno ēģiptiešu ikdiena). Ēģiptiešu kapenēs ir atrasti skaistumkopšanas piederumu komplekti, kuros ietilpst skuvekļi, pincetes un spoguļi kopā ar to futrāļiem. Kā redzams, Mozus bija rūpīgs hronists, un to pašu var teikt arī par citiem Bībeles sarakstītājiem, kas ir pieminējuši seno Ēģipti.

Tirdzniecība.

Jeremija, kas ir uzrakstījis abas Ķēniņu grāmatas, stāstīdams par kara ratu un zirgu tirdzniecību starp ķēniņu Salamanu un ēģiptiešiem un hetiešiem, ir nosaucis konkrētas detaļas. Viņš raksta, ka rati maksāja ”sešsimt sudraba gabalu, bet viens zirgs maksāja simt piecdesmit” jeb ceturto daļu no ratu cenas. (1. Ķēniņu 10:29.)

Kā teikts grāmatā Archaeology and the Religion of Israel (Arheoloģija un Izraēlas reliģija), gan sengrieķu vēsturnieks Hērodots, gan arheoloģiskie atradumi apliecina, ka Salamana valdīšanas laikā notika rosīga tirgošanās ar kara ratiem un zirgiem. Bija pat ”noteikts maiņas standarts: četri.. zirgi pret vieniem ēģiptiešu ratiem”, sacīts minētajā grāmatā, apstiprinot Bībelē sniegtās ziņas.

Kari.

Jeremija un Ezra stāsta arī par faraona Šišaka iebrukumu Jūdejā un konkrēti norāda, ka tas notika Jūdejas ”ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā”, t.i., 993. gadā p.m.ē. (1. Ķēniņu 14:25—28; 2. Laiku 12:1—12.) Ilgu laiku Bībele bija vienīgais zināmais avots, kurā bija atrodama informācija par šo iebrukumu, bet tad Karnakā (senajās Tēbās) uz ēģiptiešu tempļa sienas tika atklāts kāds cilnis.

Tajā ir atveidots Šišaks, kas stāv dieva Amona priekšā, pacēlis roku atvēzienā, lai satriektu gūstekņus. Cilnī ir iekalti arī iekaroto izraēliešu pilsētu vārdi, no kuriem daudzi atbilst Bībelē minēto vietu nosaukumiem. Uzrakstos uz ciļņa ir pieminēts arī ”Ābrama lauks”. Tā ir pati senākā ēģiptiešu avotos atrastā atsauce uz Bībeles patriarhu Ābrahāmu. (1. Mozus 25:7—10.)

 Ir acīmredzams, ka Bībelē stāstītais nav izdomājums. Apzinoties savu atbildību Dieva priekšā, Bībeles sarakstītāji precīzi atspoguļoja faktus, pat ja tie viņiem nebija patīkami, kā gadījumā ar Šišaka gūtajām uzvarām Jūdejā. Šāds godīgums krasi kontrastē ar izskaistināto un pārspīlēto notikumu atainojumu seno ēģiptiešu hronikās, kurās fakti, kas nedarīja godu ēģiptiešiem un viņu valdniekiem, tika noklusēti.

Vienīgi Dievs Jehova, Bībeles Autors, spēj nekļūdīgi paredzēt nākotni. Piemēram, pievērsīsim uzmanību pravietojumiem, ko, Dieva iedvesmots, Jeremija izteica par divām Ēģiptes pilsētām — Memfisu un Tēbām. Memfisa (Nofa) bija ievērojams ekonomisks, politisks un reliģisks centrs. Tomēr Dievs paredzēja: ”Memfisa kļūst tuksnesis, to nodedzinās, tā kļūs neapdzīvota!” (Jeremijas 46:19.) Tieši tā arī notika. Grāmatā In the Steps of Moses the Lawgiver (Likumdevēja Mozus pēdās) stāstīts, ka arābu iekarotāji ”iespaidīgās Memfisas drupas izmantoja par akmeņlauztuvi” un tagad ”senās pilsētas robežās vairs pat vientuļš akmens nerēgojas ārā no melnās zemes”.

Tēbas, ko iepriekš sauca par No Amonu, kopā ar saviem bezspēcīgajiem elku dieviem piedzīvoja līdzīgu likteni. Par šo kādreizējo Ēģiptes galvaspilsētu un Amona kulta centru Jehova teica: ”Man jākārto aplēse ar Amonu.. ar faraonu un ar visu Ēģipti, ar tās dieviem.. Tos Es nododu.. Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara.. rokās.” (Jeremijas 46:25, 26.) Kā bija pravietots, Babilonijas valdnieks iekaroja Ēģipti un tās slaveno pilsētu No Amonu. Vēlāk, 525. gadā p.m.ē., jaunu triecienu pilsētai deva Persijas valdnieks Kambīzs II, un pēc tam pilsēta aizvien vairāk panīka, līdz romieši to pilnīgi izpostīja. Nekļūdīgie pravietojumi padara Bībeli unikālu un vieš pārliecību, ka mēs varam ticēt tam, kas Bībelē ir teikts par mūsu nākotni.

Pašu pirmo no Bībelē lasāmajiem pravietojumiem pierakstīja Mozus laikposmā, kad dominējošā lielvalsts bija Ēģipte. * Šis pravietojums, kas atrodams 1. Mozus grāmatā, 3. nodaļas 15. pantā, vēsta, ka Dievs sagādās ”dzimumu” jeb pēcnācēju, kas sadragās  Sātanu un viņa ”dzimumu” — tos, kas seko Sātanam viņa ļaunajos ceļos. (Jāņa 8:44; 1. Jāņa 3:8.) Dieva apsolītais ”dzimums”, kā vēlāk atklājās, bija Mesija, Jēzus Kristus. (Lūkas 2:9—14.)

Kristus valdīs pār visu zemi, un viņš to atbrīvos no visa ļaunuma un likvidēs visas netaisnīgās cilvēku valdības. Cilvēki vairs nevaldīs ”pār citiem sev par nelaimi”. (Salamans Mācītājs 8:9.) Kā senatnē Jozua ieveda izraēliešus Apsolītajā zemē, tā nākotnē Jēzus ievedīs ”lielu pulku” dievbijīgu cilvēku daudz izcilākā ”Apsolītajā zemē” — viņš gādās, lai tie varētu dzīvot uz attīrītas zemes, kas tiks pārveidota par paradīzi. (Atklāsmes 7:9, 10, 14, 17; Lūkas 23:43.)

Šis brīnišķīgais nākotnes solījums liek atcerēties vēl kādu pravietojumu, kas pierakstīts senās Ēģiptes laikos. Tas ir lasāms Ījaba grāmatas 33. nodaļas 24. un 25. pantā, kur ir apsolīts, ka Dievs izglābs cilvēkus pat no kapa un cels tos augšā no nāves. Bez tiem, kas tiks pasargāti, kad tiks iznīcināti ļaunie, būs arī miljoniem cilvēku, kas tiks piecelti no nāves un kam būs izredzes mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes. (Apustuļu darbi 24:15.) ”Dieva mājoklis pie cilvēkiem,” teikts Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas 3. un 4. pantā. ”Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.”

Par šīm tēmām — precīziem vēsturiskiem faktiem un precīziem pravietojumiem — būs runa arī sērijas nākamajā rakstā, kas būs veltīts senajai Asīrijai, lielvarai, kura nāca pēc Ēģiptes.