Žana Krespēna Mocekļu grāmata

1546. gadā 14 vīrieši no Mo pilsētas Francijā tika atzīti par vainīgiem ķecerībā un notiesāti uz nāvi. Ko viņi bija noziegušies? Viņi bija pulcējušies privātās mājās, lūguši Dievu, dziedājuši psalmus, baudījuši Kunga vakarēdienu un paziņojuši, ka nekad nepieņems ”pāvestisko elkdievību”.

Nāvessoda dienā katoļu teologs Fransuā Pikārs uzbruka notiesāto uzskatiem par Kunga vakarēdienu. Par atbildi šie vīri garīdzniekam jautāja, kāds pamatojums ir katoļu mācībai par transsubstanciāciju, t.i., uzskatam, ka maize un vīns šīs ceremonijas laikā brīnumainā veidā pārvēršas par Jēzus miesu un asinīm. ”Vai maize,” viņi vaicāja, ”garšo pēc gaļas? Un vīns — pēc asinīm?”

Lai arī Pikāram nebija, ko teikt, visi 14 tika piesieti pie stabiem un dzīvi sadedzināti. Tie, kam nebija nogrieztas mēles, dziedāja psalmus. Priesteri, kas drūzmējās ap soda izpildes vietu, centās apslāpēt viņu balsis, dziedot skaļāk par viņiem. Nākamajā dienā tajā pašā vietā Pikārs pasludināja, ka šie 14 sodītie ir nolemti mūžīgām mokām ellē.

16. gadsimta Eiropa bija bīstama vieta reliģiskiem disidentiem. Daudzi no tiem, kas uzdrīkstējās apšaubīt oficiālās baznīcas doktrīnas, pieredzēja nežēlīgu izrēķināšanos. Viens no avotiem, kurā apkopotas ziņas par šādiem gadījumiem, ir Žana Krespēna Le Livre des martyrs (Mocekļu grāmata), kas tika izdota Ženēvā (Šveice) 1554. gadā. Šis darbs ir pazīstams arī ar nosaukumu Histoire des martyrs (Mocekļu vēsture). *

Jurists pievienojas reformācijai

Žans Krespēns ir dzimis ap 1520. gadu Arasā, kas atrodas tagadējās Francijas ziemeļos. Viņš studēja jurisprudenci Lēvenā (tagadējās Beļģijas teritorijā), un acīmredzot tieši tur viņš pirmo reizi saskārās ar reformācijas idejām. 1541. gadā Krespēns devās uz Parīzi, lai strādātu par kāda ievērojama jurista sekretāru. Parīzē viņš savām acīm redzēja, kā Mobēra laukumā tiek sadedzināts par ķeceri pasludinātais Klods Lepenkrē. Krespēnu dziļi ietekmēja nelokāmā ticība, ko pauda šis jaunais zeltkalis, kas, pēc Krespēna vārdiem, tika nonāvēts tāpēc, ka bija ”pasludinājis patiesību saviem vecākiem un draugiem”.

Nedaudz vēlāk Krespēns uzsāka jurista praksi Arasā. Taču nepagāja ilgs laiks, kad jauniegūto reliģisko uzskatu dēļ viņš pats tika apsūdzēts ķecerībā. Lai nebūtu jāstājas tiesas priekšā, viņš aizbēga uz Strasbūru un pēc tam apmetās Ženēvā, kur uzturēja ciešus kontaktus ar reformācijas piekritējiem. Krespēns atstāja jurista darbu un kļuva par grāmatiespiedēju.

 Krespēns izdeva Žana Kalvina, Mārtiņa Lutera, Džona Noksa, Teodora Bēzas un citu reformatoru darbus. Viņš iespieda par Jauno Derību dēvētās Bībeles daļas grieķu tekstu, kā arī Bībeli angļu, franču, itāļu, latīņu un spāņu valodā. Taču Krespēns kļuva slavens ar savu Mocekļu grāmatu, kurā viņš uzskaitīja daudzus, kas no 1415. līdz 1554. gadam tika sodīti ar nāvi par ķecerību.

Martiroloģija mērķis

Daudzos reformatoru darbos bija asi nosodīta katoļu baznīcas vadītāju nežēlība. Lai stiprinātu lasītāju ticību, protestantu mocekļu varonība bija attēlota kā turpinājums ciešanām, ko pieredzēja Dieva kalpi agrākos laikos, tostarp kristieši pirmajā gadsimtā. Lai sagādātu saviem ticības biedriem paraugu, kam līdzināties, Krespēns sastādīja krājumu, kurā viņš minēja tos, kas miruši par ticību. *

Grāmatā apkopoti inkvizīcijas izmeklēšanas procesu un tiesu materiāli, aculiecinieku stāstījumi un liecības, ko ieslodzījumā rakstījuši apsūdzētie. Grāmatā ir iekļautas arī ieslodzītajiem rakstītas uzmundrinājuma vēstules, no kurām dažās cits pēc cita virknējas Bībeles citāti. Krespēns bija pārliecināts, ka mocekļu ticība ir ”mūžīgas piemiņas cienīga”.

Runājot par doktrināliem jautājumiem, Krespēns savā darbā lielākoties pievērsās galvenajiem strīdiem starp katoļiem un protestantiem. Vajātie un vajātāji strīdējās par tādiem jautājumiem kā tēlu izmantošana pielūgsmē, šķīstītava un lūgšanas par mirušajiem, kā arī par to, vai Jēzus upuris tiek atkārtots mises laikā un vai pāvests ir Dieva pārstāvis.

Mocekļu grāmata ir liecība par asajām pretrunām, nežēlību un neiecietību, kas raksturo tajā atspoguļoto laikmetu. Krespēns galveno uzmanību pievērsa tam, kā katoļi vajāja protestantus, taču nedrīkst aizmirst, ka reizēm arī protestanti tikpat sīvi ir vajājuši katoļus.

Vēstures gaitā viltus reliģijas ir sevi aptraipījušas ar ”praviešu un svēto asinīm un visu to, kas noslepkavoti virs zemes”. Nav šaubu, ka to asinis, kurus Dievs atzīst par saviem uzticīgajiem mocekļiem, kliedz pēc atmaksas. (Atklāsmes 6:9, 10; 18:24.) Droši vien daudzi no tiem, kas laikos, par kuriem rakstīja Žans Krespēns, cieta un mira savas pārliecības dēļ, no sirds meklēja reliģisku patiesību.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 12. lpp.]

Žana Krespēna ”Mocekļu grāmatas” titullapa (1564. gada izdevums)

[Attēls 13. lpp.]

Francijas karalis Anrī II un viņa galms vēro nāvessoda izpildi protestantiem

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

Attēli abās lappusēs: © Société de l’Histoire du Protestantisme Français, Paris