CETURTAJĀ gadsimtā pirms mūsu ēras jauns maķedonietis, vārdā Aleksandrs, panāca, ka uz pasaules vēstures skatuves parādās Grieķija *. Viņš padarīja Grieķiju par varenu impēriju — par piekto lielvaru, par kuru stāstīts Bībeles lappusēs, — un vēlāk kļuva pazīstams ar vārdu Aleksandrs Lielais. Iepriekšējās lielvalstis bija Ēģipte, Asīrija, Babilonija, kā arī Mēdija un Persija.

Pēc Aleksandra nāves Grieķijas impērija sašķēlās un pamazām zaudēja savu varenību. Taču grieķu kultūras, valodas, reliģijas un filozofijas ietekme bija jūtama vēl ilgi pēc tam, kad pašas impērijas vairs nebija.

Bībelē nav teikts, ka grieķu kundzības laikā būtu darbojies kāds Dieva pravietis, un šajā laikā netika uzrakstīta neviena Bībeles grāmata. Tomēr Grieķija ir minēta Bībeles pravietojumos. Turklāt Grieķu rakstos, kas tiek dēvēti par Jauno Derību, daudzkārt ir sastopamas atsauces uz grieķu ietekmi. Piemēram, Izraēlā atradās lielākā daļa no desmit grieķu pilsētām, kas veidoja vienu savienību — Dekapoli (grieķu vārds nozīmē ”desmit pilsētas”). (Mateja 4:25; Marka 5:20; 7:31.) Šis nosaukums Bībelē parādās vairākas reizes, un par Dekapoles pastāvēšanu liecina ne vien laicīgie vēstures avoti, bet arī  iespaidīgas drupas, kas palikušas pāri no teātriem, amfiteātriem, tempļiem un pirtīm.

Bībelē, īpaši Apustuļu darbu grāmatā, ko ir sarakstījis ārsts Lūka, vairākkārt ir pieminēta grieķu kultūra un reliģija. Lūk, daži piemēri.

Runājot par notikumiem, kas risinājās, kad apustulis Pāvils mūsu ēras 50. gadā ieradās Atēnās, Bībelē ir teikts, ka pilsēta bija ”pilna ar elkiem”. (Apustuļu darbi 17:16.) Vēsturiskas liecības apstiprina, ka Atēnās un to apkārtnē atradās daudz kulta objektu un svētnīcu.

Apustuļu darbos 17:21 var lasīt, ka ”visi atēnieši un svešzemnieki, kas tur bija apmetušies, brīvajā laikā to vien darīja kā stāstīja un klausījās kaut ko jaunu”. Tukidīda un Dēmostena darbi liecina, ka atēniešus ļoti aizrāva sarunas un diskusijas.

Bībelē ir konkrēti minēts, ka ”epikūriešu un stoiķu filozofi sāka ar viņu [Pāvilu] strīdēties” un pat aizveda Pāvilu uz areopāgu, lai uzzinātu vairāk par to, ko viņš sludināja. (Apustuļu darbi 17:18, 19.) Atēnas bija pazīstamas ar saviem daudzajiem filozofiem, to vidū epikūriešiem un stoiķiem.

Pāvils pieminēja atēniešu altāri ar uzrakstu ”Nepazīstamam Dievam”. (Apustuļu darbi 17:23.) Nepazīstamam dievam veltītos altārus, iespējams, bija cēlis krētiešu dzejnieks Epimenīds.

Savā runā, ar ko Pāvils uzstājās atēniešu priekšā, viņš atsaucās uz vārdiem: ”Mēs visi esam viņa dzimta,” — norādīdams, ka tā ir teicis nevis viens, bet ”daži.. dzejnieki”. (Apustuļu darbi 17:28.) Šie grieķu dzejnieki acīmredzot bija Arats un Kleants.

Ir saprotams, kāpēc kāds arheologs secināja: ”Stāsts par Pāvila uzturēšanos Atēnās man patiešām izklausās pēc aculiecinieka vēstījuma.” To pašu var teikt par aprakstu, kurā izklāstīti notikumi, ko Pāvils pieredzēja Mazāzijas pilsētā Efesā. Pirmajā gadsimtā Efesā joprojām zēla pagāniskā grieķu reliģija, jo īpaši dievietes Artemīdas kults.

 Apustuļu darbu grāmatā vairākas reizes ir minēts Artemīdas templis, kas bija viens no septiņiem senās pasaules brīnumiem. Piemēram, tajā ir stāstīts, ka Pāvila sludināšana Efesā saniknoja sudrabkali Demētriju, kam Artemīdas svētnīcas sudraba atveidu izgatavošana nesa lielu peļņu. ”Šis Pāvils daudz ļaužu ir pārliecinājis mainīt savus uzskatus, apgalvodams, ka rokām taisītie dievi nemaz neesot dievi,” sanākušajam pūlim teica neapmierinātais Demētrijs. (Apustuļu darbi 19:23—28.) Sudrabkaļa samusināti, ļaudis kļuva nikni un sāka kliegt: ”Varena ir efesiešu Artemīda!”

Mūsdienās ikviens var apskatīt Efesas drupas un to, kas palicis pāri no Artemīdas tempļa. Turklāt Efesā atrastie senie uzraksti apstiprina, ka pilsētā darbojās sudrabkaļu apvienība un ka Artemīdas godināšanai tika darināti kulta priekšmeti.

Apmēram 200 gadu pirms tam, kad dzīvoja Aleksandrs Lielais, Dieva Jehovas pravietis Daniēls par pasaules lielvarām rakstīja: ”Es.. ievēroju no rietumiem nākam āzi un ejam pāri visai zemei, nemaz nepieskaroties ar kājām zemes virsai. Āzim bija uz pieres visai stalts rags. Kad tas pienāca pie auna ar tā diviem ragiem.., tas drāzās dusmu pilns aunam virsū ar visu savu spēku. Un.. to badīja un tam nolauza abus tā ragus. Aunam nebija spēka tam pretoties; tāpēc āzis nogāza to pie zemes un samina ar kājām.. Tad āzis kļuva pārmērīgi liels, bet kad tas bija visstiprāks savā spēkā, tam nolūza viņa lielais rags, un tā vietā uzauga citi četri visai skaisti un ievērības cienīgi ragi virzienā uz visām četrām debess pusēm.” (Daniēla 8:5—8.)

Ko šie vārdi nozīmēja? Daniēls rakstīja: ”Auns ar diviem ragiem ir mēdiešu un persiešu ķēniņi, bet sprogainais āzis ir grieķu ķēniņš. Lielais rags uz viņa pieres ir pirmais ķēniņš.” (Daniēla 8:20—22.)

Padomājiet: laikā, kad dominējošā lielvalsts bija Babilonija, Bībelē bija paredzēts, ka nākamās lielvaras būs Mēdija un Persija, kā arī Grieķija. Tāpat Bībelē bija konkrēti norādīts, ka tad, kad ”āzis” būs ”visstiprāks savā spēkā”, tam ”nolūzīs” viņa ”lielais rags” — Aleksandrs — un viņa vietā nāks četri valdnieki, turklāt bija pravietots, ka neviens no tiem nebūs viņa pēcnācējs. (Daniēla 11:4.)

Šis pravietojums precīzi piepildījās. Aleksandrs sāka valdīt 336. gadā p.m.ē., un aptuveni piecu gadu laikā viņš jau bija sakāvis vareno Persijas valdnieku Dāriju III. Pēc tam Aleksandrs turpināja paplašināt savas impērijas robežas, līdz 323. gadā p.m.ē. viņš pēkšņi nomira, būdams tikai 32 gadus vecs. Pēc Aleksandra nāves varu valstī nepārņēma neviens no viņa pēcnācējiem, un impēriju savā starpā sadalīja četri viņa ievērojamākie karavadoņi — Līsimahs, Kasandrs, Seleiks un Ptolemajs —, kas ”pasludināja sevi par valdniekiem”, rakstīts grāmatā The Hellenistic Age (Hellēnisma laikmets).

Savu karagājienu laikā Aleksandrs piepildīja arī citus Bībeles pravietojumus. Piemēram, pravieši Ecēhiēls (7./6. gs. p.m.ē.) un  Cakarija (6. gs. p.m.ē.) paredzēja, ka Tiras pilsēta tiks nopostīta. (Ecēhiēla 26:3—5, 12; 27:32—36; Cakarijas 9:3, 4.) Ecēhiēls pat rakstīja, ka tās akmeņi un gruži tiks mesti ūdenī. Vai šie vārdi piepildījās?

332. gadā p.m.ē. Aleksandra karaspēks aplenca Tiru. Kas notika tālāk? Gruvešus, kas bija palikuši no senāk izpostītās Tiras cietzemes daļas, viņa kareivji meta jūrā, lai izveidotu dambi, pa kuru nokļūt līdz pilsētas daļai, kas atradās uz salas. Šī stratēģija izrādījās veiksmīga, un Tira tika iekarota. ”Pravietojumi par Tiru ir īstenojušies līdz pat sīkākajai detaļai,” atzina kāds 19. gadsimta ceļotājs, kas bija pētījis vietu, kur agrāk atradās šī pilsēta. *

Aleksandrs ar saviem iekarojumiem nepanāca, ka pasaulē iestātos miers un drošība. Kāds vēsturnieks, kas ir analizējis seno grieķu valdīšanas laiku, secināja: ”Vienkāršo ļaužu dzīves apstākļi.. neko daudz nemainījās.” Vēstures gaitā šāda situācija ir bieži atkārtojusies, un tas tikai apstiprina, cik patiesi ir Bībelē lasāmie vārdi: ”Cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi.” (Salamans Mācītājs 8:9.)

Taču nesekmīgajai cilvēku valdīšanai reiz pienāks gals. Dievs ir nodibinājis valdību, kas ir nesalīdzināmi pārāka par jebkuru cilvēku izveidoto valdību. Bībelē tā ir saukta par Dieva valstību. Noteiktā laikā Dieva valstība aizstās visas cilvēku valdības un panāks patiesu un ilgstošu mieru un drošību. (Jesajas 25:6; 65:21, 22; Daniēla 2:35, 44; Atklāsmes 11:15.)

Dieva valstības ķēniņš ir Jēzus Kristus. Atšķirībā no varaskārajiem, neiejūtīgajiem politiskajiem vadītājiem Jēzus ir tāds valdnieks, ko vada mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. Bībelē par Jēzu ir pravietiski teikts: ”Viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm. No spaidiem un varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles.” (Psalms 72:12—14.)

Kurš gan negribētu, lai pie varas būtu šāds valdnieks? Jums noteikti būs interesanti uzzināt vairāk par sesto Bībelē minēto lielvaru — par Romu, kuras pastāvēšanas laikā piedzima pravietotais Glābējs, kas ir atstājis neizdzēšamas pēdas cilvēces vēsturē. Par šo lielvalsti būs stāstīts rakstu sērijas sestajā rakstā, kas tiks publicēts kādā no nākamajiem Atmostieties! numuriem.