Mana ģimene dzīvoja Telankūrā, nelielā ciematā Francijas ziemeļaustrumos. Mans tēvs bija francūzis, bet māte — itāliete. Man bija astoņi gadi, kad mēs pārcēlāmies uz Itāliju un apmetāmies kādā nabadzīgā strādnieku rajonā vienā no Romas priekšpilsētām. Atmosfēra mājās kļuva ļoti saspringta, jo vecāki bieži plēsās naudas dēļ.

Kad man bija piecpadsmit gadi, mamma mani skubināja biežāk iziet no mājām, lai es varētu atrast sev draugus. Tā nu es sāku uzturēties ārpus mājām aizvien ilgāk un ilgāk un drīz vien nokļuvu sliktā kompānijā. Reiz mani uzrunāja kāds draudzīga izskata vīrietis. Viņš man piedāvāja narkotikas, un es tās paņēmu, jo gribēju izskatīties pieaudzis. Nepagāja ilgs laiks, līdz es sāku grimt narkotiku un netikumības purvā. Vairākas reizes mani seksuāli izmantoja. Dzīve man vairs neko nenozīmēja; man bija vienalga, vai es dzīvoju vai mirstu. Es jutos ārkārtīgi vientuļš. Sešpadsmit gadu vecumā es mēģināju izdarīt pašnāvību: es izdzēru viskija pudeli un ielēcu ezerā. Iznākumā es trīs dienas atrados komā.

Pēc tam es sāku augstu vērtēt dzīvību, taču es biju kļuvis varmācīgs un negodīgs. Es piedāvāju cilvēkiem seksu, un, nokļuvis viņu mājās, es viņus sazāļoju ar narkotikām un pievācu visas vērtīgās mantas. Es darbojos ietekmīgu noziedzīgu grupējumu uzdevumā, nogādādams narkotikas dažādās Itālijas vietās. Man bieži bija nepatikšanas ar policiju. Es biju zaudējis kontroli pār savu dzīvi, un tā man likās bezjēdzīga. Tomēr es ticēju, ka ir kāds iemesls, kāpēc es dzīvoju. Es lūdzu Dievam kaut vai vienu gadu mierīgas un laimīgas dzīves.

Kad man bija 24 gadi, es izlēmu pārcelties uz Angliju. Tā kā es biju sadarbojies ar narkodīleriem, mana dzīvība bija apdraudēta. Pirms aizbraukšanas es apciemoju savu māti un biju pārsteigts, kad viņas mājā ieraudzīju Annunciato Lugaru *, kurš runāja ar viņu par Bībeli. Zinot  šī vīrieša kriminālo pagātni, es nobijos un vaicāju, kāpēc viņš ir šeit. Viņš man pastāstīja par grandiozajām izmaiņām, ko bija veicis savā dzīvē, lai kļūtu par Jehovas liecinieku, un lika man apsolīt, ka parunāšu ar lieciniekiem, kad ieradīšos Anglijā. Es apsolīju to izdarīt. Taču, ieradies galā, es ātri vien atgriezos pie sava iepriekšējā dzīvesveida.

Kādu dienu, iedams pa ļaužu pilnu Londonas ielu, es satiku Jehovas liecinieku, kas piedāvāja žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Es atcerējos solījumu, ko biju devis Annunciato, un jautāju, vai kāds man varētu mācīt Bībeli.

Tas, ko es uzzināju no Bībeles, mani pārsteidza. Piemēram, mani aizkustināja 1. Jāņa vēstules 1. nodaļas 9. pantā lasāmie vārdi: ”Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš, būdams uzticams un taisnīgs, piedod mums grēkus un attīra mūs no visas netaisnības.” Šis pants mani spēcīgi ietekmēja, jo sava dzīvesveida dēļ es jutos netīrs. Es uzreiz sāku apmeklēt sapulces Jehovas liecinieku valstības zālē. Tur mani uzņēma ļoti sirsnīgi. Es redzēju, ka draudzes locekļus saista cieša draudzība, pēc kādas es vienmēr biju ilgojies. Viņi bija kā īsta ģimene, un es vēlējos būt daļa no tās.

Pārstāt lietot narkotikas un atstāt netikumīgo dzīvesveidu man bija diezgan viegli, bet mainīt savu personību bija daudz grūtāk. Es sapratu, ka man ir jāizturas pret citiem ar cieņu un jāņem vērā viņu jūtas. Jāatzīst, ka es joprojām cīnos ar dažām sliktām īpašībām. Taču ar Jehovas palīdzību man ir izdevies daudz ko sevī mainīt. 1997. gadā, sešus mēnešus pēc tam, kad biju sācis mācīties Bībeli, es kristījos, kļūdams par Jehovas liecinieku.

Pēc kristīšanās es apprecējos ar Barbaru — jaunu sievieti, kas arī nesen bija kļuvusi par Jehovas liecinieci. Redzot, cik ļoti es esmu mainījies, viens no maniem kādreizējiem draugiem sāka mācīties Bībeli. Ar laiku viņš un viņa māsa kļuva par Jehovas lieciniekiem. Arī manas vecmāmiņas māsa, kurai bija pāri 80 gadiem, sāka mācīties Bībeli, un neilgi pirms savas nāves viņa kristījās.

Tagad es kalpoju par draudzes vecāko. Mēs ar sievu sludinām pilnu slodzi, palīdzot Londonā dzīvojošiem itāliešiem uzzināt Bībeles vēsti. Dažreiz es jūtos nomākts sava agrākā dzīvesveida dēļ, bet Barbara man sniedz nenovērtējamu atbalstu. Beidzot man ir stabila ģimene un mīlošs Tēvs, kādu es vienmēr esmu vēlējies. Es biju lūdzis Dievam vienu gadu mierīgas un laimīgas dzīves, bet viņš man ir devis daudz vairāk.