Kāpēc mūsdienās pastāv tik daudz dažādu Bībeles izdevumu? Vai jaunu tulkojumu parādīšanās palīdz vai, gluži otrādi, traucē labāk izprast Bībeli? Pareizu attieksmi pret Bībeles tulkojumiem ir vieglāk veidot, ja zinām, kāpēc un kā tie ir tapuši.

Bet vispirms noskaidrosim, kas sarakstīja Bībeli un kad tas notika.

Bībele parasti tiek iedalīta divās daļās. Pirmajā no tām ir 39 grāmatas, kurās ir ietverti ”dievišķie vārdi”. (Romiešiem 3:2.) Dievbijīgi cilvēki, kas bija Dieva iedvesmoti, sarakstīja šīs grāmatas aptuveni 1100 gadu ilgā laika posmā, kas sākās 1513. gadā p.m.ē. un beidzās pēc 443. gada p.m.ē. Viņi rakstīja galvenokārt senebreju valodā, tāpēc šo Bībeles daļu mēdz dēvēt par Ebreju rakstiem, un tā ir pazīstama arī ar nosaukumu Vecā Derība.

Otrajā Bībeles daļā ir 27 grāmatas, kas arī ir ”vārdi no Dieva”. (1. Tesalonikiešiem 2:13.) Jēzus Kristus mācekļi, Dieva iedvesmoti, sarakstīja šīs grāmatas daudz īsākā laikā — tie bija kādi 60 gadi, apmēram no mūsu ēras 41. līdz 98. gadam. Viņi rakstīja lielākoties grieķu valodā, tāpēc šo Bībeles daļu var saukt par Grieķu rakstiem; tā ir pazīstama arī kā Jaunā Derība.

Kopā šīs 66 Dieva iedvesmotās grāmatas veido pilnu Bībeli — Dieva vēsti cilvēkiem. Bet kāpēc bija nepieciešams tulkot Bībeli? Lūk, trīs galvenie iemesli.

• Lai cilvēki varētu lasīt Bībeli savā dzimtajā valodā.

• Lai novērstu pārrakstītāju pieļautās kļūdas un atjaunotu sākotnējo Bībeles tekstu.

• Lai Bībele būtu pieejama mūsdienīgā valodā.

Pievērsīsim uzmanību, kāda nozīme šiem faktoriem bija divu agrīnu tulkojumu tapšanā.

Aptuveni 300 gadus pirms Jēzus dzīves laika ebreju mācītie vīri sāka tulkot Ebreju rakstus citā valodā — grieķiski. Vēlāk šis tulkojums kļuva pazīstams kā Septuaginta. Kāpēc šis darbs tika veikts? Mērķis bija tāds, lai daudzie ebreji, kas tajā laikā runāja grieķu, nevis ebreju valodā, nezaudētu saikni ar saviem ”svētajiem rakstiem”. (2. Timotejam 3:15.)

Arī miljoniem neebreju, kas runāja grieķiski, Septuaginta palīdzēja uzzināt, kas mācīts Bībelē. Kā tas bija iespējams? Profesors Vilberts Hovards norāda: ”Kopš pirmā gadsimta vidus [Septuaginta] kļuva par kristīgās baznīcas Bībeli — tās misionāri apstaigāja sinagogas un ar Rakstu palīdzību centās pierādīt, ka Mesija ir Jēzus.” (Apustuļu darbi 17:3, 4; 20:20.) Tas bija viens no iemesliem, kāpēc daudzi ebreji drīz vien ”zaudēja interesi par Septuagintu”, atzīmē Bībeles pētnieks Frederiks Brūss.

Kad Jēzus mācekļiem pakāpeniski kļuva pieejamas Grieķu rakstu grāmatas, viņi tās apvienoja ar Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā — ar Septuagintu. Tā izveidojās pilna Bībele, ko mēs lietojam tagad.

Kādus 300 gadus pēc tam, kad bija pabeigta Bībeles sarakstīšana, katoļu teologs Hieronims to iztulkoja latīņu valodā; viņa tulkojums tagad ir pazīstams kā Vulgāta. Tā kā Bībele latīņu valodā bija tulkota arī pirms tam, rodas jautājums: kāpēc bija vajadzīgs jauns tulkojums? Hieronims vēlējās novērst ”nepareizības tulkojumā, acīmredzamas kļūdas un nepamatotus teksta papildinājumus un izlaidumus”, teikts kādā enciklopēdijā (The International Standard Bible Encyclopedia).

Daudzas no šīm kļūdām Hieronims izlaboja. Taču pēc kāda laika baznīcas vadība spēra soli, kam bija ārkārtīgi bēdīgas sekas: pasludināja Vulgātu par vienīgo oficiālo Bībeles tulkojumu. Par tādu tā tika uzskatīta vairākus gadsimtus, līdz ar to vienkāršajiem ļaudīm nebija nekādu iespēju saprast Bībeli, jo latīņu valoda lielākajai daļai cilvēku bija sveša.

Tikmēr tapa citi Bībeles tulkojumi, piemēram, mūsu ēras 5. gadsimtā tika plaši lietota slavenā Pešita sīriešu valodā. Bet tikai 14. gadsimtā atsākās mēģinājumi panākt, lai vienkāršie cilvēki varētu lasīt Bībeli savā dzimtajā valodā.

14. gadsimta beigās Anglijā pirmais, kas centās izlauzties no mirušas valodas žņaugiem, bija Džons Viklifs. Viņš pārtulkoja Bībeli angliski — valodā, kas bija labi saprotama cilvēkiem zemē, kur viņš dzīvoja. Drīz pēc tam Johana Gūtenberga izgudrotā grāmatiespiešanas tehnoloģija pavēra iespējas izgatavot un izplatīt visā Eiropā jaunus Bībeles izdevumus daudzās valodās, kurās cilvēki tolaik runāja.

Tā kā parādījās arvien jauni Bībeles tulkojumi angļu valodā, izskanēja balsis, kas apšaubīja vairāku tulkojumu lietderīgumu vienā un tajā pašā valodā. Bet 18. gadsimtā angļu garīdznieks Džons Lūiss rakstīja: ”Valoda noveco un kļūst nesaprotama, tāpēc ir nepieciešams pārskatīt vecos tulkojumus un panākt, lai tie būtu tādā valodā, kādā cilvēki runā, un lai tagadējā paaudze tos saprastu.”

Mūsdienās Bībeles speciālistu iespējas izvērtēt vecos tulkojumus ir labākas nekā jebkad agrāk. Ir iegūtas plašākas zināšanas par senajām Bībeles valodām, un pētnieku rīcībā ir vērtīgi senie Bībeles rokraksti, kas ir atrasti nesen. Līdz ar to ir iespējams precīzāk noteikt, kāds ir bijis Bībeles oriģinālteksts.

Tātad jauni Bībeles tulkojumi ir ļoti noderīgi. Protams, pret dažiem no tiem ir jāizturas piesardzīgi. * Taču tad, ja jauna Bībeles izdevuma tulkotājus ir vadījusi patiesa mīlestība pret Dievu, viņu veikums mums var dot lielu labumu.