Es piedzimu Sjudadmantē, skaistā pilsētā Tamaulipasas štatā Meksikā. Kaut gan šīs pilsētas iedzīvotāji ir pazīstami ar savu dāsnumu un laipnību, organizētās noziedzības dēļ dzīvot tur bija ļoti bīstami.

Ģimenē es biju otrais no četriem dēliem. Vecāki mani bija kristījuši katoļu baznīcā, un vēlāk es sāku dziedāt baznīcas korī. Es vēlējos iepriecināt Dievu, jo ļoti baidījos no Dieva soda un mūžīgām mocībām elles ugunīs.

Kad man bija pieci gadi, tēvs mūs pameta. Tas mani dziļi sāpināja un atstāja tukšumu sirdī. Es nespēju saprast, kāpēc viņš mūs atstāja. Mēs taču tik ļoti viņu mīlējām! Mātei bija jāstrādā garas stundas, lai parūpētos par mums, četriem puikām.

Es izmantoju šo situāciju un negāju uz skolu, lai varētu pavadīt laiku kopā ar vecākiem bērniem. Viņi man iemācīja lamāties, smēķēt, zagt un kauties. Es gribēju būt pārāks par citiem, tāpēc sāku apgūt boksu un dažādus cīņas paņēmienus, kā arī mācījos izmantot ieročus. Es kļuvu par vardarbīgu pusaudzi. Es bieži piedalījos apšaudēs, un vairākas reizes viss beidzās ar to, ka es paliku guļam uz ielas asins peļķē. Cik gan daudz sāpju es esmu nodarījis savai mātei! Kad viņa mani pusdzīvu atrada guļam zemē, viņai nācās mani steigšus vest uz slimnīcu.

Kad man bija 16 gadi, mūs apciemoja kāds mans bērnības draugs, vārdā Horhe. Viņš sacīja, ka ir kļuvis par Jehovas liecinieku un vēlas mums pastāstīt kaut ko svarīgu. Izmantojot Bībeli, Horhe paskaidroja, kam viņš tic. Es nekad nebiju lasījis Bībeli, un mani saviļņoja tas, ko es uzzināju par Dieva personvārdu un viņa nodomiem. Horhe piedāvāja mums mācīt Bībeli, un mēs piekritām.

Uzzinot patiesību par elles ugunīm, es jutu milzīgu atvieglojumu. (Psalms 146:4; Salamans Mācītājs 9:5.) Es pārstāju baidīties no Dieva un sāku raudzīties uz viņu kā uz mīlošu tēvu, kas saviem bērniem vēl pašu labāko.

 Mācoties Bībeli, es sapratu, ka man ir jāmaina sava personība. Man bija jāattīsta pazemība un jāpārvar vardarbīgās noslieces. Man palīdzēja padoms, kas lasāms 1. vēstulē korintiešiem, 15. nodaļas 33. pantā: ”Slikta sabiedrība sabojā labus ieradumus.” Es apzinājos: ja vēlos mainīties, man ir jāpārstāj pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kas mani slikti ietekmē. Tāpēc es sarāvu saites ar saviem vecajiem draugiem un sāku meklēt jaunus draugus kristiešu draudzē — starp cilvēkiem, kas spēj risināt domstarpības nevis ar dūrēm, bet ar Bībeles principu palīdzību.

Vēl viens Bībeles fragments, kas mani dziļi ietekmēja, bija Romiešiem 12:17—19. Tur teikts: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu.. Ja iespējams, cik vien tas ir atkarīgs no jums, saglabājiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties.., jo ir rakstīts: ”Atriebība ir manā ziņā, es atmaksāšu, saka Jehova.”” Es sapratu, ka Jehova likvidēs netaisnību paša noteiktā laikā un veidā. Pamazām man izdevās atbrīvoties no savas agresivitātes.

Es nekad neaizmirsīšu, kas notika kādu vakaru, kad gāju mājās. Man uzbruka jaunieši no bandas, ar kuru es agrāk biju naidojies. Bandas vadonis iesita man pa muguru, kliegdams: ”Aizstāvies!” Tajā brīdī es īsi vērsos pie Jehovas, lūgdams, lai viņš man palīdz. Kaut arī man bija ļoti stipra vēlēšanās dot pretī, man izdevās sevi savaldīt un mierīgi aiziet. Nākamajā dienā es vēlreiz satiku šo bandas vadoni, bet nu jau vienu pašu. Mani pārņēma dusmas un vēlme atriebties, taču es atkal domās vērsos pie Jehovas, lūdzot, lai viņš man palīdz savaldīties. Man par pārsteigumu, šis jaunietis pienāca pie manis un teica: ”Piedod par to, kas vakar notika. Patiesībā es vēlētos būt tāds kā tu. Es gribu mācīties Bībeli.” Es biju ļoti priecīgs, ka spēju savaldīt savas dusmas. Pateicoties tam, ar viņu tika uzsāktas Bībeles nodarbības.

Diemžēl citi manas ģimenes locekļi tajā laikā pārstāja mācīties Bībeli. Tomēr es biju stingri apņēmies, ka turpināšu iedziļināties Bībelē un neļaušu nekam un nevienam man traucēt. Es zināju, ka tad, ja regulāri pavadīšu laiku Dieva kalpu sabiedrībā, manas emocionālās rētas tiks sadziedētas un man būs ģimene, kas man tik ļoti ir vajadzīga. Es turpināju garīgi augt un 1991. gadā kristījos, kļūdams par Jehovas liecinieku.

Agrāk es biju rūgtuma pilns, valdonīgs un vardarbīgs. Bet Dieva Raksti man ir palīdzējuši pilnībā mainīt savu dzīvi. Tagad visiem, kas vēlas klausīties, es stāstu Bībeles vēsti par mieru. Pēdējos 23 gadus es esmu pilnas slodzes sludinātājs.

Kādu laiku es biju brīvprātīgais strādnieks Jehovas liecinieku filiālē Meksikā. Strādājot tur, es iepazinos ar Klaudiju, jaunu dzīvespriecīgu un enerģisku kristieti, un 1999. gadā mēs apprecējāmies. Es esmu ļoti pateicīgs Jehovam, ka viņš man ir devis šādu uzticamu līdzgaitnieci.

Kopā mēs esam kalpojuši meksikāņu zīmju valodas draudzē, palīdzot nedzirdīgiem cilvēkiem iepazīt Jehovu. Vēlāk mūs palūdza pārcelties uz Belizu, lai mēs tur mācītu cilvēkiem Bībeli. Kaut arī mēs tagad dzīvojam daudz pieticīgāk nekā agrāk, mums ir viss nepieciešamais, lai mēs varētu būt laimīgi. Mēs to ne pret ko nemainītu.

Ar laiku mana māte atsāka mācīties Bībeli un kristījās. Arī mans vecākais brālis kopā ar sievu un četriem bērniem tagad ir Jehovas liecinieki. Daži no maniem senajiem draugiem, kuriem es esmu sludinājis, arī ir sākuši kalpot Jehovam.

Diemžēl dažu manu radinieku vairs nav starp dzīvajiem, jo viņi nevēlējās pārvarēt savas agresīvās noslieces. Ja es būtu gājis pa to pašu ceļu, es, visdrīzāk, arī jau būtu miris. Es esmu ļoti pateicīgs Jehovam, ka viņš mani ir vilcis pie sevis un saviem kalpiem, kas pacietīgi un laipni man ir mācījuši dzīvot saskaņā ar Bībeles principiem.