Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kāpēc tika vajāti ”poļu brāļi”?

Kāpēc tika vajāti ”poļu brāļi”?

Kāpēc tika vajāti ”poļu brāļi”?

1638. gadā Polijas seims deva smagu triecienu mazai reliģiskai grupai, ko mēdza dēvēt par poļu brāļiem. Tika iznīcināta baznīca un spiestuve, kas piederēja šai grupai. Slēdza Rakovas universitāti, un pasniedzējus, kas tajā bija mācījuši, izsūtīja trimdā.

Pēc divdesmit gadiem seims vēl krasāk vērsās pret poļu brāļiem. Tas pavēlēja visiem šīs grupas locekļiem, kuru skaits, iespējams, pārsniedza 10 000, atstāt valsti. Kā šajā valstī, ko tolaik uzskatīja par vienu no iecietīgākajām visā Eiropā, varēja izveidoties tāda ārkārtēja situācija? Ar ko gan poļu brāļi bija izpelnījuši tik nežēlīgu apiešanos?

VISS sākās ar to, ka Polijas kalvinistu baznīcā notika nopietna šķelšanās. Galvenais domstarpību cēlonis bija trīsvienības mācība. Baznīcas ietvaros bija radies jauns novirziens, kura vadītāji noraidīja šo mācību, jo uzskatīja to par nebībelisku. Tas saniknoja baznīcas vadību, un jaunais novirziens atšķēlās no baznīcas.

Kalvinisti šī virziena piekritējus sauca par ariāņiem *, bet viņi paši sauca sevi par kristiešiem vai poļu brāļiem. Viņus mēdza dēvēt arī itālieša Lēlio Socīni vārdā par socīniešiem; Socīni bija dziļi ietekmējušas Serveta mācības, un viņa brāļadēls Fausto Socīni izceļoja uz Poliju un kļuva par ievērojamu jaunā novirziena darbinieku.

Tajā laikā kāds poļu augstmanis, Jans Seņeņskis, vēlējās sagādāt jaunajai baznīcai, viņa vārdiem runājot, ”klusu, nomaļu vietu”, kur tā varētu attīstīties. Izmantojot īpašu privilēģiju, ko viņam bija piešķīris Polijas karalis, Seņeņskis nodibināja Rakovas pilsētu, kas vēlāk kļuva par socīnisma centru Polijā. Seņeņskis piešķīra Rakovas iedzīvotājiem dažādas tiesības, kuru vidū bija arī tiesības uz pielūgsmes brīvību.

Jaunajā pilsētā apmetās amatnieki, ārsti, aptiekāri un sīkie muižnieki, kas piederēja pie dažādām konfesijām. Tajā saplūda arī garīdznieki no Polijas, Lietuvas, Transilvānijas, Francijas un pat Anglijas. Tomēr ne visi jaunatbraucēji piekrita socīniešu uzskatiem, tāpēc turpmākajos trijos gados, no 1569. līdz 1572. gadam, Rakovā risinājās nebeidzamas teoloģiskas diskusijas. Kāds bija to iznākums?

Iekšēja šķelšanās

Pašā socīnisma virzienā notika šķelšanās — vieni aizstāvēja radikālākas idejas, turpretī citi turējās pie mērenākiem uzskatiem. Par spīti šīm atšķirībām, viņu kopīgie uzskati bija visai iezīmīgi. Socīnieši neatzina trīsvienību; viņi nekristīja zīdaiņus; vairākums no viņiem neņēma rokās ieročus un atteicās ieņemt valsts amatus. * Tāpat socīnieši noliedza, ka pastāv elle kā mocību vieta. Visos šajos jautājumos viņi neņēma vērā populāras reliģiskas tradīcijas.

Gan kalvinistu, gan katoļu garīdzniecība sīvi pretojās šai grupai, taču socīniešu mācītāji izmantoja reliģiskās iecietības gaisotni, ko veicināja tādi Polijas karaļi kā Sigismunds II Augusts un Stefans Batorijs, lai izplatītu savus uzskatus.

Budnija vēsturiskais darbs

Kalvinistu Bībeles tulkojums, ko tolaik plaši lietoja, neapmierināja daudzu lasītāju prasības. Tas bija tulkots nevis no oriģinālvalodām, bet gan no latīņu Vulgātas un kāda tā laika franču tulkojuma. ”Dzenoties pēc krāšņa stila, bija upurēta atbilstība oriģinālam un domas precizitāte,” raksta kāda pētniece. Tulkojumā bija iezagušās daudzas kļūdas. Tāpēc kāds pazīstams zinātnieks, vārdā Šimons Budnijs, tika uzaicināts izlabot šo tulkojumu. Viņš nosprieda, ka vieglāk būs radīt pilnīgi jaunu tulkojumu nekā izlabot veco. Ap 1567. gadu Budnijs ķērās pie šī darba.

Tulkodams Budnijs rūpīgi analizēja katru vārdu un tā variantus, kā līdz tam Polijā neviens vēl nebija darījis. Gadījumos, kad ebreju tekstu bija grūti pārtulkot, viņš piezīmēs norādīja burtisko tulkojumu. Ja bija vajadzīgs, viņš darināja jaunus vārdus un centās lietot vienkāršo poļu sarunvalodu, kādā runāja viņa laikabiedri. Budnija mērķis bija sagādāt lasītājiem precīzu, oriģinālam atbilstošu Bībeles tulkojumu.

Budnija Bībeles tulkojums nāca klajā 1572. gadā. Taču izdevēji bija izkropļojuši Grieķu rakstu tulkojuma tekstu. Budnijs neatkāpās: viņš sāka strādāt pie šī izdevuma pārstrādāšanas, un pēc diviem gadiem bija pabeigts pārlabotais izdevums. Budnija lieliskais Grieķu rakstu tulkojums bija pārāks par visiem iepriekšējiem tulkojumiem poļu valodā, turklāt daudzās vietās viņš tajā bija atjaunojis Dieva vārdu — Jehova.

16. gadsimta beigās un 17. gadsimta pirmajos trijos gadu desmitos socīnisma galvenā pilsēta Rakova kļuva par reliģisku un intelektuālu centru. Tur poļu brāļu vadītāji un rakstnieki publicēja savus traktātus un citus sacerējumus.

Izglītības veicinātāji

Poļu brāļu izdevējdarbība sāka vērsties plašumā ap 1600. gadu, kad Rakovā ierīkoja spiestuvi. Tajā varēja iespiest gan nelielus traktātus, gan apjomīgas grāmatas vairākās valodās. Drīz vien Rakova varēja konkurēt ar Eiropas labākajiem iespiešanas centriem. Cik zināms, turpmākajos 40 gados šeit tika iespiesti veseli 200 darbi. Netālu atradās papīra dzirnavas, kas piederēja poļu brāļiem, un tās piegādāja augstas kvalitātes papīru šīs literatūras izgatavošanai.

Drīzumā poļu brāļi nonāca pie secinājuma, ka nepieciešams izglītot gan ticības biedrus, gan citus cilvēkus. Šajā nolūkā 1602. gadā tika dibināta Rakovas universitāte. Tajā mācījās gan poļu brāļu dēli, gan zēni no katoļu un protestantu ģimenēm. Kaut arī šī mācību iestāde bija teoloģisks seminārs, tajā pasniedza ne tikai teoloģiju. Starp mācību priekšmetiem bija svešvalodas, ētika, ekonomika, vēsture, jurisprudence, loģika, dabaszinātnes, matemātika, medicīna un vingrošana. Universitātei bija plaša bibliotēka, un to pastāvīgi papildināja jauni darbi, kas bija izgatavoti vietējā spiestuvē.

Ritot 17. gadsimta pirmajiem gadu desmitiem, šķita, ka poļu brāļu uzplaukums turpināsies. Tomēr tā nenotika.

Baznīca un valsts dodas pretuzbrukumā

Zbigņevs Ogonovskis no Polijas Zinātņu akadēmijas skaidro: ”17. gadsimta trīsdesmito gadu beigās ariāņu stāvoklis Polijā sāka strauji pasliktināties.” Šī pavērsiena cēlonis bija katoļu garīdzniecības pieaugošā pretestība. Garīdznieki lika lietā visus iespējamos līdzekļus, nevairoties pat no apmelošanas, lai nomelnotu poļu brāļus. Uzbrukumu atviegloja izmaiņas Polijas politiskajā situācijā. Jaunais Polijas karalis, Sigismunds III Vāsa, bija poļu brāļu ienaidnieks. Arī viņa pēcteči, it īpaši Jans II Kazimirs Vāsa, atbalstīja katoļu baznīcas centienus sagraut poļu brāļus.

Notikumi sasniedza kulmināciju, kad vairāki Rakovas studenti tika apvainoti tīšā krusta apgānīšanā. Šis atgadījums kļuva par ieganstu poļu brāļu galvenās pilsētas izpostīšanai. Rakovas universitātes īpašnieks seimas tiesas priekšā tika apsūdzēts, ka viņš nodarbojas ar ”ļaunuma izplatīšanu”, atbalstīdams Rakovas universitāti un spiestuvi. Poļu brāļus apsūdzēja par graujošu darbību, orģiju rīkošanu un netikumīgu dzīvesveidu. Seims nolēma, ka Rakovas universitāte ir jāslēdz un poļu brāļiem piederošā spiestuve un baznīca ir jāiznīcina. Tiem, kas piederēja pie šīs ticības, pavēlēja atstāt pilsētu. Piedraudot ar nāvessodu, universitātes pasniedzējus izraidīja no valsts. Daļa poļu brāļu pārcēlās uz drošāku dzīvesvietu Silēzijā vai Slovākijā.

1658. gadā seims izdeva pavēli, ka poļu brāļiem trīs gadu laikā jāpārdod savi īpašumi un jāatstāj Polija. Vēlāk šis termiņš tika saīsināts līdz diviem gadiem. Visiem vajātās ticības piekritējiem, kas atrastos valstī pēc šī termiņa, draudēja nāvessods.

Daži socīnieši apmetās Nīderlandē, kur viņi turpināja izdot iespieddarbus. Transilvānijā kāda draudze darbojās līdz 18. gadsimta sākumam. Savās sapulcēs, kas notika līdz pat trīs reizēm nedēļā, viņi dziedāja psalmus, klausījās sprediķus un lasīja katehismu, kurā bija skaidrotas viņu mācības. Lai saglabātu draudzes tīrību, tās locekļiem mēdza izteikt aizrādījumus un pamudinājumus un nepieciešamības gadījumā tos varēja pat izslēgt no draudzes.

Poļu brāļi bija cītīgi Dieva Rakstu pētnieki. Viņi atklāja vairākas svarīgas patiesības un drosmīgi dalījās tajās ar citiem. Taču galu galā viņi tika izkaisīti pa Eiropu, un saglabāt vienotību viņiem kļuva aizvien grūtāk. Ar laiku poļu brāļu kustība pilnībā apsīka.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 5. rk. Arijs (250.—336. g.) bija Aleksandrijas mācītājs, kas apgalvoja, ka Jēzus ir zemāks par Tēvu. 325. gadā Nīkajas koncils noraidīja šo uzskatu. (Skat. 1989. gada 22. jūnija Atmostieties! [angļu val.], 27. lpp.)

^ 9. rk. Skat. 1988. gada 22. novembra Atmostieties! (angļu val.), 19. lpp., ”Kāpēc socīnieši neatzina trīsvienību?”.

[Attēls 23. lpp.]

Nams, kas piederējis socīniešu mācītājam

[Attēli 23. lpp.]

Augšā: Rakova mūsdienās; pa labi redzams klosteris, kas tika nodibināts 1650. gadā, lai pilnībā izskaustu ”ariānismu”; apakšā: šajā vietā katoļu garīdzniecība uzstādīja krustu, lai izprovocētu konfliktu ar poļu brāļiem

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

1572. gadā izdotās Šimona Budnija Biblia nieświeska titullapas fragments