Vēstule no Krievijas

Ceļojums uz ”pasaules malu”

MŪSU mazā lidmašīna pacēlās gaisā no Jakutskas lidostas un pamazām uzņēma augstumu virs Tuimaadas ielejas. Mēs atstājām aiz muguras neskaitāmus aizsalušus ezerus un ezeriņus un Verhojanskas grēdāja sniegotās sopkas, kas laistījās saules staros. Nolidojuši vairāk nekā 900 kilometru, mēs nosēdāmies Deputatskas ciemā.

Tā sākās mans ceļojums pa Sahas Republiku (Jakutiju), kuras platība ir lielāka par visu Rietumeiropu. Tā ir brīnišķīga, bet skarba zeme. Vasarā temperatūra šeit var pārsniegt 40 grādus, savukārt ziemā termometra stabiņš noslīd pat zem 70 grādu atzīmes. Turklāt tā ir vieta, kur ir atrodamas daudzu milzīgu, aizvēsturisku dzīvnieku atliekas. Ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš es biju tajā pusē, bet es nekad neaizmirsīšu pilsētiņas, kas tinās ziemas miglā, ziemeļblāzmas zaigu, braucienus pa aizsalušajām upēm un sala norūdītos jakutus, kas staroja dzīvespriekā.

Deputatska nebija mūsu ceļojuma galamērķis, jo mēs abi ar ceļabiedru bijām plānojuši apmeklēt arī vairākas citas apdzīvotas vietas. Pirmā no tām bija Hajiras ciems, kas atrodas netālu no Laptevu jūras vēl kādus 300 kilometrus tālāk uz ziemeļiem no Deputatskas. Kāpēc mēs bijām uzņēmušies tādu ceļojumu? Mēs esam Jehovas liecinieki, un kāda mūsu ticības māsa bija sludinājusi šajos ciemos un sastapusi daudz cilvēku, kas interesējās par Bībeli un gribēja to labāk iepazīt. Tolaik mēs dzīvojām Jakutskā, un, lai gan Jakutsku no šiem nomaļajiem ciemiem šķir vairāk nekā tūkstoš kilometru, izrādījās, ka no visiem Jehovas lieciniekiem mēs esam tiem vistuvāk. Mēs apzinājāmies, ka cilvēkiem, kuriem mūsu māsa bija sludinājusi, ir vajadzīgs uzmundrinājums un atbalsts.

Deputatskā mums izdevās sarunāt kādu šoferi, kas par nelielu samaksu bija ar mieru aizvest mūs līdz Hajirai. Kad ieraudzījām viņa veco, vēl padomju gados ražoto automašīnu, kas pamatīgi oda pēc benzīna, mēs nedaudz sašaubījāmies, jo nebijām īsti pārliecināti, vai tā izturēs līdz galam. Taču citas izejas nebija, un mēs izbraucām tajā pašā vakarā, nenojauzdami, kas mūs gaida.

Drīz vien mēs pamanījām, ka automašīnas sēdekļi ir sasaluši ragā, tāpēc iekšā ir tāda pati tundra kā ārā un atkusnis, šķiet, tuvākajā nākotnē nav paredzēts. Pirmajā apstāšanās vietā mēs uzreiz izvilkām no somām visas siltās drēbes un saģērbām tās mugurā kārtu kārtām. Tomēr tas neko daudz nelīdzēja, un mums arī pēc tam zobs uz zoba lāgā neturējās.

Bet mūsu šoferis, kas pie sala bija pieradis, nezaudēja labo omu. Kādā brīdī viņš iejautājās:  ”Vai esat redzējuši ziemeļblāzmu?” Tādu skatu man nekad vēl nebija gadījies redzēt, tāpēc mēs nolēmām apstāties, lai kaut uz mirkli novērstu domas no neciešamā aukstuma. Kad izkāpām no mašīnas, es sajūsmā sastingu un ilgi nevarēju atraut acis no brīnumainās ainas. Mums virs galvas plaiksnījās krāsaini, zaigojoši gaismas plīvuri, kas izskatījās tik tuvu, ka likās — atliek tikai pastiept roku, lai tiem pieskartos.

Rīta pusē mašīna iestiga kupenās, un mums nācās kāpt laukā, lai palīdzētu to atrakt. Tuvojoties Hajiras ciemam, tādas situācijas uz aizsnigušajiem ceļiem atkārtojās vēl vairākas reizes. Tikai tad, kad uzlēca saule, mēs atklājām, ka ”ceļš”, pa kuru mēs braucam, īstenībā ir aizsalusi upe! Ap pusdienlaiku, 16 stundas pēc izbraukšanas no Deputatskas, mēs beidzot sasniedzām Hajiru. Izsalušies līdz kaulam, mēs baidījāmies, ka saslimsim un noliksimies gultā vismaz uz pāris nedēļām, bet, pašiem par pārsteigumu, nākamajā rītā pamodāmies spirgti un veseli. Tiesa, es gandrīz biju apsaldējis kājas pirkstu, bet vietējie kaut kur sadabūja lāča taukus, ar ko pirkstu ierīvēt, un drīz viss atkal bija kārtībā.

Parasti mēs ejam pie cilvēkiem uz mājām, lai pastāstītu viņiem labo vēsti, bet, kolīdz Hajiras iemītnieki padzirdēja, ka esam atbraukuši, viņi paši sāka nākt pie mums. Divarpus nedēļas mēs katru dienu mācījām ciema iedzīvotājiem Bībeli — dažkārt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Cik patīkami bija satikt tik daudz jauku cilvēku, kas dzīvi interesējās par garīgiem jautājumiem! Vecmāmuļas mums teica: ”Mēs ticam Dievam. Tas, ka jūs esat atbraukuši šurp, uz pašu pasaules malu, pierāda, ka Dievs ir!”

Bija ļoti interesanti iepazīties ar jakutu paražām. Piemēram, ziemā viņi ļoti savdabīgā veidā uzglabā dzeramo ūdeni. Viņi to sasaldē ledus klučos un sakrauj pie mājām kaudzē kā malku. Ja gribi dzert, paņem ledus gabalu, izkausē un dzer uz veselību! Ciema ļaudis mūs cienāja ar vietējo delikatesi — ļoti garšīgu sīgu dzimtas zivi, ko sauc par čiru. Viņi no tās taisa strogaņinu: jēlu zivi sasaldē un sagriež šķēlītēs, plānās kā skaida, pēc tam šķēlītes pamērc sālī un piparos un liek uz kārā zoba. Vietējie arī labprāt stāstīja mums par saviem interesantajiem atradumiem — mamutu ilkņiem un aizvēsturisku koku gabaliem, kas šajā apvidū, šķiet, nevienu īpaši nepārsteidz.

No Hajiras es vairākkārt lidoju arī uz citiem jakutu ciemiem, lai apciemotu cilvēkus, kas interesējās par Bībeli. Vietējie iedzīvotāji ir apbrīnojami sirsnīgi un viesmīlīgi. Reiz pie manis pienāca kāds zēns, kas bija uzzinājis, ka es baidos lidot ar lidmašīnu. Lai mani iedrošinātu, viņš man uzdāvināja paštaisītu atklātnīti. Zēns bija uzzīmējis mazu lidmašīnīti un divus zvirbuļus un uzrakstījis: ”Saša, kad lidosi ar lidmašīnu, nebaidies nokrist! Mateja 10:29.” Varat iedomāties, cik es biju aizkustināts, kad šajā Bībeles pantā lasīju Jēzus vārdus: ”Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva.”

Tie ir tikai daži no tiem daudzajiem iespaidiem, ko es guvu, ceļojot pa Jakutiju. Manā sirdī uz visiem laikiem paliks siltas atmiņas par aukstajiem ziemeļiem un brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas nudien dzīvo pašā pasaules malā.

[Attēli 25. lpp.]

Jakuti ir sirsnīgi un viesmīlīgi ļaudis