Kad zaudēts dzīvesbiedrs. Kāds atbalsts ir vajadzīgs? Kā jūs varat palīdzēt?

Virtuves blāvajā gaismā Žanna mehāniski klāj galdu. Galu galā kaut kas taču ir jāieēd. Pēkšņi Žannas skatiens apstājas pie diviem šķīvjiem, ko viņa ir uzlikusi uz galda, un pār viņas vaigiem sāk ritēt asaras. Aiz ieraduma Žanna ir uzklājusi galdu diviem, kaut gan ir pagājuši jau divi gadi kopš viņas vīra nāves.

TIE, kam nav nācies to pieredzēt, nespēj saprast, cik dziļas sāpes izraisa dzīvesbiedra zaudējums. Šī realitāte ir tik briesmīga, ka cilvēka prātam tā uzreiz nav aptverama. Kad 72 gadus vecajai Berilai negaidīti nomira vīrs, viņa nespēja pieņemt šo faktu. ”Tas man nešķita reāli,” viņa stāsta. ”Es nespēju noticēt, ka viņš nekad vairs neienāks pa durvīm.”

Reizēm cilvēki pēc amputācijas joprojām jūt zaudēto locekli. Kaut kas līdzīgs mēdz notikt ar tiem, kas ir zaudējuši dzīvesbiedru. Gadās, ka viņi ļaužu pūlī ”ierauga” savu dzīvesbiedru vai arī pieķer sevi sakām viņam kādu ikdienišķu piezīmi, kaut gan īstenībā neviena nav līdzās.

Draugi un ģimenes locekļi bieži nezina, kā labāk rīkoties šādā situācijā. Vai jūs pazīstat kādu, kas ir zaudējis dzīvesbiedru? Kā viņu atbalstīt? Kas būtu jāņem vērā, lai palīdzētu atraitnēm un atraitņiem pārciest zaudējuma sāpes? Kā palīdzēt viņiem pamazām atgūt dzīvesprieku?

No kā jāvairās

Draugiem un ģimenes locekļiem ir smagi noskatīties tuva cilvēka bēdās, un viņi, labu motīvu vadīti, varbūt cenšas panākt, lai tuvinieks pēc iespējas ātrāk tiktu pāri sērām. Tomēr kāds psihologs, kas ir veicis pētījumu, aptaujājot 700  atraitņus un atraitnes, atzīmēja, ka nav tāda ”pareizā” sērošanas ilguma. Tāpēc nemēģiniet apturēt sēru izpausmes, labāk dodiet cilvēkam iespēju ļaut bēdām vaļu. (1. Mozus 37:34, 35; Ījaba 10:1.)

Droši vien būtu labi, ja jūs palīdzētu nokārtot ar bērēm saistītās formalitātes, tomēr tas nenozīmē, ka jums noteikti ir jāņem visa vadība savās rokās. 49 gadus vecais Pols stāsta: ”Esmu pateicīgs, ka cilvēki, kas man piedāvāja konkrētu, praktisku palīdzību, ļāva man pašam kontrolēt bēru rīkošanu. Man bija ļoti svarīgi, lai sievas bēres noritētu godam. Man bija tāda sajūta, ka tas ir pēdējais, ko es varu darīt, lai viņu godātu.”

Cilvēki, kas ir zaudējuši dzīvesbiedru, augstu novērtē, ja citi viņiem piedāvā palīdzību. Ailīna, 68 gadus veca atraitne, atceras: ”Man bija grūti organizēt bēres un sakārtot papīrus, jo es nespēju skaidri domāt. Par laimi, mans dēls un vedekla par daudz ko parūpējās.”

Nebaidieties runāt par mirušo. Sākumā pieminētā Berila stāsta: ”Draugi mani ļoti atbalstīja. Tomēr es ievēroju, ka daudzi vairījās runāt par manu vīru, it kā viņa nekad nebūtu bijis pasaulē, un tas bija sāpīgi.” Varbūt ne uzreiz, bet agrāk vai vēlāk atraitņi un atraitnes parasti vēlas runāt par savu dzīvesbiedru. Ja jums ienāk prātā kaut kas labs, ko šis cilvēks ir darījis, vai kāds komisks notikums saistībā ar viņu, pastāstiet to un nepieļaujiet, ka bailes pateikt kaut ko nevietā jūs atturētu skart šo tematu. Ja redzat, ka sarunas biedrs vēlas runāt par mirušo dzīvesbiedru, izstāstiet, kas jums viņā patika un kāpēc jums viņa pietrūkst. Tas cilvēkam, kas sēro par zaudējumu, ļaus sajust, ka viņš nav viens savās bēdās. (Romiešiem 12:15.)

Centieties neapbērt cilvēku ar padomiem un nespiediet viņu pieņemt lēmumus pārāk ātri. * Labāk rūpīgi apdomājiet, ko jūs  konkrēti varētu darīt, lai jūsu draugam vai radiniekam būtu vieglāk pārciest šo smago dzīves posmu.

Kā palīdzēt

Pirmajā laikā cilvēks, visticamāk, būs ļoti pateicīgs par praktisku palīdzību. Varbūt jūs varat pagatavot ēst, uzņemt pie sevis viņa radiniekus, kas atbraukuši no tālienes, vai vienkārši būt viņam līdzās.

Svarīgi ir arī paturēt prātā, ka tas, kā sēras un vientulību pārcieš vīrieši un sievietes, mēdz atšķirties. Piemēram, dažās zemēs vairāk nekā puse vīriešu, kas ir zaudējuši sievu, pusotra gada laikā pēc sievas nāves apprecas no jauna, bet sievietes, kurām ir nomiris vīrs, tā rīkojas ļoti reti. Kāpēc tā notiek?

Kaut gan sabiedrībā ir izplatīts viedoklis, ka vīrieši meklē jaunu sievu pirmām kārtām tāpēc, lai apmierinātu savas fiziskās un seksuālās vajadzības, patiesībā iemesls visbiežāk ir cits. Daudziem vīriešiem sieva ir galvenā uzticības persona, tāpēc vīriem pēc sievas nāves vientulības sajūta ir sevišķi skaudra. Turpretī atraitnēm parasti vieglāk izdodas atrast emocionālu atbalstu, tāpēc viņas labāk tiek galā ar vientulību, kaut gan vīra draugi bieži aizmirst par viņām. Šī atšķirība starp vīriešiem un sievietēm daļēji izskaidro, kāpēc daudziem atraitņiem jauna laulība šķiet vienīgais veids, kā pārvarēt vientulību, par spīti riskam pārsteigties ar attiecību veidošanu.

Ko jūs varat darīt tuva cilvēka labā, kurš palicis viens? Helēna, 49 gadus veca atraitne, stāsta: ”Daudziem ir labi nodomi, bet viņi neuzņemas iniciatīvu. Viņi saka: ”Ja tev kaut ko vajag, tu tikai man pasaki.” Bet es biju pateicīga, ja kāds vienkārši teica: ”Es eju iepirkties. Vai negribi nākt līdzi?”” Pols, kura sieva nomira ar vēzi, skaidro, kāpēc viņam patīk, ka viņu kaut kur uzaicina: ”Brīžiem ir tāda sajūta, ka negribas ne ar vienu satikties un runāt par sevi. Bet pēc draugu lokā pavadīta vakara es jūtos daudz labāk, un vientulības sajūta atkāpjas. Es redzu, ka citi tiešām interesējas par mani, un ap sirdi kļūst vieglāk.” *

Kad īpaši ir vajadzīga līdzjūtība

Vislielāko vajadzību pēc emocionāla atbalsta Helēna izjuta tad, kad bija pagājis kāds laiks pēc vīra nāves un vairākumam radu  dzīve bija atgriezusies vecajās sliedēs. ”Sākumā draugi un radi ir kopā ar tevi, bet pēc tam viņiem viss atkal sāk ritēt ierastajā gaitā,” viņa saka. ”Taču tavā dzīvē gan nekas vairs nav pa vecam.” Tāpēc īsti draugi cenšas būt atsaucīgi un ir gatavi sniegt atbalstu ne tikai uzreiz pēc zaudējuma, bet arī vēlāk.

Īpaša uzmanība atraitņiem un atraitnēm nereti ir vajadzīga noteiktos datumos, piemēram, kāzu gadadienā vai dzīvesbiedra nāves dienā. Jau pieminētā Ailīna stāsta, ka dēls viņai palīdz neļauties skumjām, kas viņu māc kāzu gadadienā: ”Katru gadu šajā dienā mans dēls Kevins mani kaut kur aizved. Mēs kopā pusdienojam un pavadām dienu divatā. Tas ir laiks, kas pieder tikai mums diviem.” Ja mums ir draugs vai tuvinieks, kas zaudējis dzīvesbiedru, paturēsim prātā datumus, kas viņam varētu būt sevišķi smagi. Varbūt mēs varam šajās dienās būt kopā ar viņu vai parūpēties, lai kāds cits būtu viņam blakus, ja mums pašiem tas nav iespējams. (Salamana Pamācības 17:17.)

Daudzi ir pieredzējuši, ka atraitņi un atraitnes paši var kļūt par mierinājuma avotu citiem. Enija, kuras vīrs nomira pirms astoņiem gadiem, stāsta, kā viņai ir palīdzējusi kāda cita atraitne: ”Kad es redzu viņas apņēmību, arī man pašai rodas spēks saņemties un dzīvot tālāk.”

Kad smagākās sāpes ir rimušas, daudzi atraitņi un atraitnes spēj stiprināt un uzmundrināt citus, ko piemeklējušas līdzīgas bēdas. Bībelē ir lasāms aizkustinošs stāsts par Ruti un viņas vīramāti Naomiju, divām atraitnēm, kas ļoti palīdzēja viena otrai. Pateicoties savstarpējam atbalstam, viņas spēja izturēt zaudējuma sāpes un tikt galā ar grūtībām, kurās bija nonākušas. (Rutes 1:15—17; 3:1; 4:14, 15.)

Laiks atgūties un atkal ”smieties”

Lai atkal dzīvotu pilnskanīgu dzīvi, cilvēkiem, kas sēro par dzīvesbiedru, jācenšas atrast līdzsvaru: vēlēšanās saglabāt dzīvesbiedru dārgā piemiņā ir dabiska, tomēr ir jārūpējas arī par savām vajadzībām. Gudrais ķēniņš Salamans atzina, ka ir ”savs laiks raudāt”. Taču viņš teica, ka ir arī savs laiks atgūties un atkal ”smieties”. (Salamans Mācītājs 3:4.)

Lai paskaidrotu, cik sarežģīti atraitņiem ir pārstāt dzīvot pagātnē, Pols stāsta: ”Mēs ar sievu bijām kā divi kopā saauguši koki. Iedomājieties, ka viens no tiem nokalst un to nozāģē. Dzīvais koks, palicis viens, izskatās kroplīgs. Grūti izteikt, cik savādi man ir būt vienam.” Daži turas pie pagātnes, jo viņiem ir sajūta, ka tā viņi saglabā uzticību mirušajam dzīvesbiedram. Citi baidās, ka tad, ja viņi priecātos par dzīvi, savā ziņā tā būtu nodevība pret mirušo, tāpēc viņi atsakās doties cilvēkos. Lai palīdzētu viņiem atgūties no trieciena un dzīvot tālāk, mums jābūt iejūtīgiem un taktiskiem.

Pirmām kārtām ir būtiski ļaut cilvēkam izrunāties. Herberts, kas pirms sešiem gadiem zaudēja sievu, saka: ”Es īpaši augstu novērtēju tos brīžus, kad ciemiņi vienkārši sēdēja un klausījās, kā es dalījos atmiņās vai stāstīju, kas man tajā brīdī bija uz sirds. Es saprotu, ka tas ne vienmēr bija viegli, bet es biju bezgala pateicīgs par viņu iejūtību.” Savukārt Polu stiprināja kāds pieredzējis draugs, kas regulāri interesējās, kā viņš jūtas. Pols saka: ”Man ārkārtīgi daudz nozīmēja viņa patiesā interese un līdzjūtība, un es viņam bieži izkratīju sirdi.” (Salamana Pamācības 18:24.)

Ietērpjot vārdos savas pretrunīgās izjūtas, kā nožēlu, vainas apziņu, dusmas, cilvēks sper nozīmīgu soli pretī tam, lai pieņemtu  jauno realitāti. Ķēniņš Dāvids atklāja savas izjūtas vislabākajai uzticības personai, Dievam Jehovam, un pēc tam viņš rada spēkus saņemties un samierināties ar faktu, ka ir zaudējis savu dēlu. (2. Samuēla 12:19—23.)

Kaut gan tas nebūt nav viegli, ar laiku cilvēkam, kas sēro par dzīvesbiedra nāvi, ir jātiek atpakaļ normālās sliedēs. Varbūt jūs varat uzaicināt viņu darīt kaut ko kopā ar jums, piemēram, doties uz veikalu vai vakara pastaigā? Varbūt jūs varētu lūgt, lai viņš nāk jums talkā kādos mājas darbos? Tā ir vēl viena iespēja palīdzēt viņam izrauties no izolācijas. Piemēram, kāda atraitne varbūt labprāt pieskatītu jūsu bērnus vai padalītos savos kulinārijas noslēpumos. Savukārt kāds atraitnis varbūt ar prieku palīdzētu remontdarbos. Tā būs vairāk nekā tikai stimulējoša darbība — tas būs apliecinājums, ka viņa dzīvei joprojām ir jēga.

Uzticot savas izjūtas citiem, atraitņi un atraitnes pamazām var sākt atgūt dzīvesprieku un pat izvirzīt jaunus mērķus. Kāda 44 gadus veca atraitne, vārdā Joneta, atceras: ”Man bija ļoti grūti atkal savākt kopā savu dzīvi. Es tikai ar pūlēm piespiedos darīt mājas darbus, plānot tēriņus un rūpēties par saviem trim bērniem.” Ar laiku Joneta tomēr iemācījās tikt galā ar pienākumiem jaunajos apstākļos un izveidoja arī ciešāku kontaktu ar bērniem. Turklāt viņa mācījās pieņemt palīdzību no draugiem.

”Dzīve ir brīnišķīga dāvana”

Lai sniegtu īstu atbalstu cilvēkiem, kas zaudējuši dzīvesbiedru, draugiem un ģimenes locekļiem jāraugās uz situāciju reālistiski. Atgūšanās process var ilgt mēnešiem un pat gadiem, nosacīti gaišiem periodiem mijoties ar smagu nomāktību. Dziļās bēdās brīžiem ”sirds pati vien zina savas sāpes”. (Salamana Pamācības 14:10.)

Nomāktības periodos atraitņiem un atraitnēm, iespējams, ir vajadzīgs taktisks iedrošinājums, lai viņi nenorobežotos no citiem. Pateicoties šādam atbalstam, daudzi ir spējuši atgūties pēc zaudējuma, izvirzīt jaunus mērķus un dzīvot tālāk. Klods, kāds 60 gadu vecs atraitnis, kas tagad Āfrikā sludina pilnu slodzi, saka: ”Pat pēc visām pārciestajām sāpēm, ko ir sagādājusi sievas nāve, es joprojām varu teikt, ka dzīve ir brīnišķīga dāvana.”

Pēc dzīvesbiedra nāves dzīve, protams, vairs nav tāda kā iepriekš. Tomēr atraitņi un atraitnes vēl aizvien spēj daudz dot citiem. (Salamans Mācītājs 11:7, 8.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 11. lpp.]

Īsti draugi cenšas būt atsaucīgi un ir gatavi sniegt atbalstu ne tikai uzreiz pēc zaudējuma, bet arī vēlāk

[Papildmateriāls/Attēls 12. lpp.]

 Dārga piemiņa vai sāpīgs atgādinājums?

”Es esmu saglabājusi daudzas vīra personiskās mantas,” stāsta Helēna, kuras vīrs nomira pirms dažiem gadiem. ”Jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk tās atsauc man prātā gaišas atmiņas. Es negribēju neko dot projām vai mest ārā steigā, jo zināju, ka sajūtas laikā gaitā var stipri mainīties.”

Turpretī Klods, kura sieva nomira vairāk nekā pirms pieciem gadiem, saka: ”Par sevi es varu teikt, ka es negribu, lai visapkārt būtu sievas mantas. Man tās nevajag, lai paturētu viņu piemiņā. Manuprāt, tas, ka es atbrīvojos no viņas lietām, man ir palīdzējis pieņemt realitāti un tikt pāri šim smagajam laikam.”

Kā redzams, domājot, ko darīt ar mirušā dzīvesbiedra mantām, cilvēki mēdz pieņemt atšķirīgus lēmumus. Draugi un radinieki rīkojas pareizi, ja neuzspiež tuviniekam savu viedokli šajā jautājumā. (Galatiešiem 6:2, 5.)

[Attēli 9. lpp.]

Vai ir kādas īpašas dienas gadā, kad uzmanības apliecinājumi ir sevišķi vajadzīgi?

[Attēls 9. lpp.]

Uzaiciniet viņus kaut kur doties kopā

[Attēli 10. lpp.]

Aiciniet atraitņus un atraitnes palīdzēt jums mājas darbos un kopīgi atpūsties