Senās Asīrijas galvaspilsēta Nīnive bija varena pilsēta ar iespaidīgām pilīm un tempļiem, platām ielām un bieziem mūriem. Senebreju pravietis Nahums sauca Nīnivi par ”asinskāru pilsētu”. (Nahuma 3:1.)

Tas šai pilsētai bija piemērots apzīmējums, kā skaidri liecina Sanheriba pils drupās atrastie ciļņi. Vienā no ciļņiem ir attēlots, kā pie zemes piespiestam gūsteknim rauj ārā mēli. Savos uzrakstos asīrieši lielījās, ka viņi veda gūstekņus aiz auklām, kas bija piestiprinātas pie gūstekņu nāsīs vai lūpās iedurtiem āķiem. Sakautiem valdniekiem viņi nocirta galvu un to kā drausmu kaklarotu pakāra kaklā kādam no augstākajiem ierēdņiem, kas atradās gūstā.

Asiriologs Ārčibolds Henrijs Seiss rakstīja, kādas zvērības asīrieši pastrādāja, kad bija ieņēmuši pilsētu: ”Aiz iekarotājiem visur palika cilvēku galvu kaudzes. Zēnus un meitenes viņi sadedzināja dzīvus vai pataupīja vēl baisākam liktenim; vīriešus uzdūra uz mietiem vai tiem dzīviem nodīrāja ādu, izdūra acis, nocirta rokas un kājas vai nogrieza ausis un degunu.”

Dievs senajiem izraēliešiem bija pavēlējis: ”Kad tu sev uzcērti jaunu namu, tad darini arī margas savam lēzenam jumtam, ka tu neuzkrauji kādu asins vainu pār savu namu, ja kāds no tā nokristu.” (5. Mozus 22:8.) Apmale vai margas bija vajadzīgas drošībai, jo Bībeles laikos izraēlieši bieži uzturējās uz mājas jumta.

Lielākajai daļai māju bija plakans jumts. Uz tā varēja sildīties saulē, baudīt svaigu gaisu un veikt dažādus saimniecības darbus, bet vasarā tā bija lieliska vieta, kur gulēt. (1. Samuēla 9:26.) Zemnieki uz jumta žāvēja linus, graudus pirms malšanas, kā arī vīģes un vīnogas. (Jozuas 2:6.)

Mājas jumts tika izmantots arī reliģiskiem mērķiem: uz tā tika pielūgts vai nu patiesais Dievs, vai elki. (Nehemijas 8:16—18; Jeremijas 19:13.) Kā var lasīt Bībelē, apustulis Pēteris reiz ap dienas vidu bija uzkāpis uz jumta lūgt Dievu. (Apustuļu darbi 10:9—16.) Jumts bija patīkama atpūtas vieta, ja uz tā sniedza paēnu vīnogulāji vai palmu zari.

Kādā grāmatā par Tuvajiem Austrumiem ir rakstīts, ka uz seno izraēliešu māju jumtiem varēja uzkāpt no mājas ārpuses vai nu pa uzbūvētām, vai pieslietām kāpnēm (The Land and the Book). Tāpēc cilvēks varēja nokāpt no jumta, neieejot mājā. Tas palīdz saprast Jēzus vārdus, ko viņš teica, uzsverot, cik svarīgi ir steigšus bēgt no izpostīšanai nolemtas pilsētas: ”Lai tas, kas ir uz mājas jumta, nekāpj lejā paņemt mantas no mājām.” (Mateja 24:17.)