Manas dzīves pirmos gadus mūsu ģimene dzīvoja Austrumvācijā, Leipcigas apkārtnē — netālu no Čehijas un Polijas robežas. Kad man bija 6 gadi, tēva darba dēļ mums bija jāpārceļas uz Brazīliju, bet pēc tam uz Ekvadoru.

14 gadu vecumā mani aizsūtīja uz Vāciju, lai es mācītos internātskolā. Tā kā vecāki bija tālu projām, Dienvidamerikā, man par visu bija jārūpējas pašam. Es kļuvu ļoti pašpaļāvīgs un it nemaz nedomāju par to, kā mana rīcība ietekmē citus.

Kad man bija 17 gadi, vecāki atgriezās Vācijā un mēs atkal dzīvojām kopā. Taču, tā kā es jau biju pieradis būt neatkarīgs no vecākiem, es vairs nespēju ar viņiem sadzīvot un 18 gadu vecumā pametu vecāku mājas.

Meklēdams dzīves jēgu, es kļuvu par īstu nemiera garu. Es iepazinu cilvēkus ar dažādu dzīvesveidu, interesējos par daudzām kustībām un galu galā nonācu pie pārliecības, ka vislabākais, ko varu dzīvē darīt, ir apceļot mūsu brīnišķīgo planētu, pirms cilvēki ir paspējuši to iznīcināt.

Es atstāju Vāciju un ar motociklu devos uz Āfriku. Bet jau drīz man bija jāatgriežas Eiropā, jo motociklam bija vajadzīgs remonts. Vienu dienu, kad es atrados kādā Portugāles pludmalē, es nolēmu vairs neceļot ar motociklu, bet gan sameklēt kādu peldošu transportlīdzekli.

Es pievienojos jauniešu grupiņai, kas gatavojās šķērsot Atlantijas okeānu, un tā iepazinos ar Loriju, kas vēlāk kļuva par manu sievu. Vispirms mēs burājām uz Karību jūras salām. Īsu laiku pavadījuši Puertoriko, mēs atgriezāmies Eiropā. Mēs ar Loriju cerējām iegādāties kādu jahtu, uz kuras varētu ierīkot savu dzīvesvietu. Pēc triju mēnešu ilgiem meklējumiem mūsu plāni pēkšņi tika izjaukti — mani iesauca Vācijas armijā.

Es dienēju flotē gadu un trīs mēnešus. Pa to laiku mēs ar Loriju apprecējāmies un gatavojāmies savai ceļotāju dzīvei. Neilgi pirms manas iesaukšanas dienestā mēs bijām  nopirkuši glābšanas laivu un, kamēr dienēju armijā, to pamazām pārbūvējām par nelielu jahtu. Mēs plānojām dzīvot uz tās un turpināt apceļot skaisto zemeslodi. Kad es biju demobilizējies, bet vēl nebiju pabeidzis darbu pie laivas, mēs satikām Jehovas lieciniekus un sākām mācīties Bībeli.

Sākumā man nelikās, ka man kaut kas savā dzīvē ir jāmaina. Es biju precējies ar sievieti, ar ko dzīvoju kopā, un jau biju atmetis smēķēšanu. (Efesiešiem 5:5.) Bet, ja runā par mūsu plāniem apceļot pasauli, man šķita, ka noteikti ir vērts veltīt dzīvi tam, lai redzētu visu, ko Dievs tik brīnišķīgi radījis.

Taču īstenībā man bija jāmaina daudz kas, galvenokārt savā personībā. Tā kā es biju ļoti iedomīgs un pašpaļāvīgs, manas uzmanības centrā bija paša spējas un panākumi. Es dzīvoju tikai sev.

Kādu dienu es izlasīju Jēzus slaveno Kalna runu. (Mateja evaņģēlijs, 5.—7. nodaļa.) Mani samulsināja tas, ko Jēzus teica par laimi. Piemēram, viņš sacīja, ka tie, kas ir izsalkuši un izslāpuši, ir laimīgi. (Mateja 5:6.) Es brīnījos: kā šādi cilvēki var būt laimīgi? Turpinot mācīties Bībeli, es sapratu, ka visiem cilvēkiem ir garīgas vajadzības, bet mums tas ir pazemīgi jāatzīst un tikai tad mēs tās varam apmierināt. Jēzus izteicās: ”Laimīgi tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības.” (Mateja 5:3.)

Kad mēs sākām mācīties Bībeli, mēs dzīvojām Vācijā, bet pēc tam pārcēlāmies uz Franciju un tad — uz Itāliju. Lai kur mēs būtu apmetušies, mēs visur satikām Jehovas lieciniekus. Es apbrīnoju viņu sirsnīgo savstarpējo mīlestību un vienotību un sapratu, ka Jehovas liecinieki patiešām ir pasaules mēroga brāļu saime. (Jāņa 13:34, 35.) Pēc kāda laika mēs ar Loriju kristījāmies un kļuvām par Jehovas lieciniekiem.

Pēc kristīšanās es joprojām centos uzlabot savas rakstura īpašības. Mēs ar Loriju izlēmām burāt uz Āfrikas krastiem un pēc tam pāri Atlantijas okeānam uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tieši okeānā, kad mēs bijām divi vien uz mazas jahtas un visapkārt tūkstošiem kilometru tālu pletās ūdens klajs, es aptvēru, cik niecīgs es esmu salīdzinājumā ar diženo Radītāju. Man bija papilnam brīva laika (okeāna vidū nav daudz, ko darīt), un es nodevos Bībeles lasīšanai. Mani īpaši iespaidoja Jēzus dzīves apraksti. Jēzus bija nevainojams cilvēks, viņa spējas bija neaptveramas, tomēr viņš nekad sevi neizcēla. Viņš dzīvoja nevis sev, bet savam debesu Tēvam.

Pārdomādams Jēzus dzīvi, es sapratu, ka man dzīvē galvenā vieta ir jāierāda Dieva valstībai, nevis savu iegribu apmierināšanai. (Mateja 6:33.) Kad visbeidzot mēs sasniedzām Ameriku, mēs izlēmām apmesties tur uz dzīvi un pievērst vairāk uzmanības kalpošanai Dievam.

Agrāk, kad mans dzīvesveids bija egocentrisks, es bieži izjutu lielu nedrošību. Bet tagad es esmu atradis nekļūdīgas gudrības avotu, pēc kā vadīties. (Jesajas 48:17, 18.) Es esmu atradis arī patiesu dzīves jēgu — es varu kalpot Dievam un palīdzēt citiem uzzināt par viņu.

Izmantodami Bībeles principus, mēs ar Loriju esam ievērojami stiprinājuši savu laulību. Mēs esam bezgala priecīgi arī par to, ka mums ir jauka meita, kas ir iepazinusi Jehovu un mīl viņu.

Nav tā, ka mūsu dzīve vienmēr ir bijusi kā burāšana mierīgos ūdeņos. Bet mēs esam apņēmušies allaž paļauties uz Jehovas palīdzību un nekad nebeigt viņam kalpot. (Salamana Pamācības 3:5, 6.)