Maniem vecākiem piederēja neliela ferma Galīcijā, Spānijas ziemeļrietumos. Es biju ceturtā no astoņiem bērniem. Mēs ģimenē dzīvojām ļoti saticīgi. Tajā laikā Spānijā bija ierasts, ka vismaz viens bērns ģimenē tiek sūtīts uz garīgo semināru vai klosteri, un no mūsu ģimenes turp tika aizsūtīti trīs bērni.

Mana vecākā māsa kalpoja klosterī Madridē, un, kad man palika trīspadsmit gadi, es viņai pievienojos. Atmosfēra klosterī bija ļoti nomācoša. Draudzīgas attiecības šeit nepastāvēja — tikai askētisms, noteikumi un lūgšanas. Agri no rīta mēs pulcējāmies kapelā, lai nodotos garīgām pārdomām, bet parasti es vispār ne par ko nespēju padomāt. Pēc tam nāca kārta reliģiskām dziesmām un rīta misei, un tas viss bija latīņu valodā. Es tikpat kā neko nesapratu, un Dievs man šķita tāls un svešs. Klosterī bija aizliegts sarunāties. Pat satiekot savu miesīgo māsu, viss, ko viena otrai varējām pateikt, bija: ”Lai slavēta vissvētākā Marija!” Pēc maltītes mums visām bija atļauts parunāties, bet tikai kādu pusstundu. Cik gan ļoti šāda vide atšķīrās no laimīgās dzīves mājās! Es jutos bezgala vientuļa un bieži raudāju.

Kaut arī nejutos tuva Dievam, es pildīju dotos solījumus un septiņpadsmit gadu vecumā kļuvu par mūķeni. Es vienkārši darīju to, ko no manis gaidīja, bet drīz vien sāku šaubīties, vai tas vispār ir mans aicinājums. Mūķenes mēdza teikt, ka tie, kas šaubās, degs elles ugunīs. Bet tas manas šaubas neizgaisināja. Es zināju, ka Jēzus Kristus nebija nošķīries no cilvēkiem — gluži otrādi — viņš bija aizņemts, mācot un palīdzot citiem. (Mateja 4:23—25.) Divdesmit gadu vecumā, es vairs neredzēju nekādu jēgu palikt klosterī. Man par pārsteigumu klostera priekšniece teica — ja reiz man ir tik lielas šaubas, tad man būtu labāk pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās. Šķiet, viņa baidījās, ka es varētu slikti ietekmēt pārējās mūķenes. Tā nu es pametu klosteri.

Kad atgriezos mājās, mani vecāki izturējās ļoti saprotoši. Bet, tā kā mūsu ciematā nebija darba, es pārcēlos uz Austrumvāciju, kur dzīvoja viens no maniem brāļiem. Viņš piederēja pie komunistu grupējuma, ko veidoja spāņu emigranti. Šie cilvēki cīnījās par strādnieku tiesībām un sieviešu vienlīdzību, un viņu sabiedrībā es jutos ļoti labi. Es pievienojos viņiem, un vēlāk apprecējos ar vienu no mūsu grupējuma biedriem. Man šķita, ka, izplatot komunistu literatūru un piedaloties protesta gājienos, es savā dzīvē daru kaut ko vērtīgu.

Tomēr pēc kāda laika mani atkal sāka pārņemt šaubas. Es redzēju, ka komunisti paši nerīkojās saskaņā ar to, ko mācīja. Manas šaubas tikai vairojās, kad 1971. gadā vairāki jaunieši no komunistiskā grupējuma nodedzināja Spānijas konsulātu Frankfurtē. Tā viņi protestēja pret autoritāro diktatūru Spānijā, bet, manuprāt, tas nebija pareizais veids, kā paust savu nostāju.

Kad piedzima mūsu pirmais bērns, es pateicu vīram, ka vairs neapmeklēšu komunistu sapulces. Neviens no maniem agrākajiem draugiem pat neatnāca apciemot mani un mazuli, un es jutos ļoti vientuļa. Es domāju par dzīves jēgu. Vai vispār bija vērts pūlēties uzlabot sabiedrību?

1976. gadā pie mūsu durvīm pieklauvēja divi spāņu tautības Jehovas liecinieki. Viņi man piedāvāja uz Bībeli balstītu literatūru, un es to pieņēmu. Kad viņi atnāca otrreiz, es viņus ”bombardēju” ar jautājumiem par ciešanām, nevienlīdzību un netaisnību. Es biju pārsteigta, ka uz visiem maniem jautājumiem viņi atbildēja, izmantojot Bībeli, un es nevilcinoties piekritu Bībeles nodarbībām.

Sākumā es tikai gribēju uzzināt vairāk faktu par Bībeli. Bet, kad abi ar vīru sākām apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, mana attieksme mainījās. Tolaik mums jau bija divi bērni. Liecinieki mums ļoti palīdzēja gan ar nokļūšanu uz sapulcēm, gan ar bērnu pieskatīšanu. Manī izveidojās siltas jūtas pret šiem jaukajiem cilvēkiem.

Tomēr man joprojām bija šaubas par dažām mācībām. Es nolēmu apciemot savu ģimeni Spānijā. Mans onkulis, kas bija priesteris, centās mani atrunāt no Bībeles nodarbībām. Bet vietējie Jehovas liecinieki man ļoti palīdzēja. Uz visiem maniem jautājumiem viņi atbildēja no Bībeles, gluži tāpat, kā to bija darījuši liecinieki Vācijā. Es apņēmos atsākt Bībeles nodarbības, līdzko atgriezīšos Vācijā. Un es turējos pie savas apņemšanās, kaut arī vīrs man vairs nepievienojās. 1978. gadā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieci.

Precīzas Bībeles zināšanas manai dzīvei ir devušas jēgu un skaidru virzību. Piemēram, 1. Pētera 3:1—4 sievām ir teikts ”pakļauties vīriem” ar dziļu cieņu un attīstīt rāmu garu, ”kas ir ļoti vērtīgs Dieva acīs”. Šis Bībeles princips man ir palīdzējis būt labai sievai un mātei.

Nu jau ir pagājuši vairāk nekā 35 gadi, kopš es kļuvu par Jehovas liecinieci. Man ir prieks kalpot Dievam kopā ar pasaules mēroga brāļu un māsu saimi, un es esmu ļoti laimīga, ka četri no maniem pieciem bērniem arī ir izvēlējušies šo dzīves ceļu.