Es piedzimu Kanādas pilsētā Kalgari. Mani vecāki izšķīrās, kad es vēl biju pavisam mazs, un mamma kopā ar mani pārcēlās dzīvot pie saviem vecākiem. Vectētiņš un vecmāmiņa ļoti mīlēja mammu un mani, tāpēc man bija laimīga bērnība. Šos saulainos bērnības gadus es joprojām atceros ar vissiltākajām jūtām.

 Bet septiņu gadu vecumā mana dzīve krasi mainījās. Tētis ar mammu atkal sagāja kopā un apprecējās, un mēs pārcēlāmies uz ASV, uz Sentluisu (Misūri štats). Jau drīz vien es uz savas ādas izjutu, cik nežēlīgs var būt mans tēvs. Piemēram, kad tētis uzzināja, ka es pirmajā dienā jaunajā skolā nebiju devis pretī puikām, kas man darīja pāri, viņš uzsprāga un man iezvēla daudz stiprāk, nekā mani bija situši skolas biedri. Es apguvu šo mācību un kļuvu par īstu kausli.

 Mamma ļoti cieta tēta nesavaldības dēļ, un viņi bieži strīdējās. Vienpadsmit gadu vecumā es sāku lietot narkotikas un dzert. Es kļuvu arvien agresīvāks un bieži iesaistījos ielu kautiņos. Tajā laikā, kad beidzu skolu, agresivitāte bija mana galvenā rakstura iezīme.

 Astoņpadsmit gadu vecumā es iestājos Jūras kājnieku korpusā. Militārā apmācība un cīņas paņēmienu apgūšana tikai vairoja manu agresivitāti. Pēc pieciem gadiem es atstāju armiju, lai studētu psiholoģiju, jo man bija mērķis strādāt Federālajā izmeklēšanas birojā. Es uzsāku studijas ASV, bet vēlāk pārcēlos uz Kanādu un turpināju studijas tur.

 Studiju laikā es pilnīgi un galīgi vīlos cilvēkos un visā sabiedrībā kopumā. Man likās, ka ikviens domā tikai par sevi, ka nekam nav jēgas un cilvēces problēmas nav iespējams atrisināt. Es biju pārliecināts, ka cilvēki nespēs pārveidot pasauli.

 Tā kā es visapkārt redzēju tukšumu, manā dzīvē par galveno kļuva alkohols, narkotikas, nauda un sekss. Es nelaidu garām nevienu ballīti un mainīju sievietes kā zeķes. Militārā apmācība man bija iedvesusi pārliecību par saviem spēkiem, tāpēc es bieži iesaistījos kautiņos. Man bija savs priekšstats par taisnīgumu, un es nekavējos sadot pa kaklu ikvienam, kas, manuprāt, rīkojās netaisnīgi. Bet īstenībā es vairs nespēju kontrolēt savu agresivitāti.

 Kādu dienu, kad mēs ar draugu, būdami narkotiku reibumā, manā pagrabā pakojām marihuānu pārdošanai, draugs man pajautāja, vai es ticu Dievam. Es atbildēju: ”Ja Dievs ir vainojams visās ciešanās un nelaimēs, tad man tāds Dievs nav vajadzīgs.” Nākamajā dienā — tā bija pirmā diena jaunā darbavietā — kāds darbabiedrs, kas bija Jehovas liecinieks, man pajautāja: ”Kā tev šķiet: vai ciešanās un nelaimēs ir vainojams Dievs?” Mani pārsteidza tas, ka viņš uzdeva tieši tādu jautājumu, par kuru es biju domājis iepriekšējā dienā, un tas mani ieinteresēja. Nākamā pusgada laikā mēs bieži runājām par jautājumiem, kas mani nodarbināja, un viņš man rādīja, kas par šiem jautājumiem teikts Bībelē.

 Tajā laikā es dzīvoju kopā ar kādu meiteni, un mēs taisījāmies apprecēties. Diemžēl viņa negribēja ne dzirdēt par Bībeli. Kādu svētdienu es viņai pateicu, ka esmu uzaicinājis ciemos Jehovas lieciniekus, lai viņi mums mācītu Bībeli. Nākamajā dienā, kad es pārrados no darba, māja bija tukša — tur vairs nebija ne viņas, ne mantu. Es izgāju ārā un raudāju kā bērns. Es sāku lūgt Dievu un lūdzu, lai viņš man palīdz. Es pirmo reizi viņu lūgšanā uzrunāju vārdā — Jehova. (Psalms 83:18.)

 Pēc divām dienām kāds laulāts Jehovas liecinieku pāris man sāka mācīt Bībeli. Nodarbībā viņi izmantoja grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes. a Pēc viņu aiziešanas es nevarēju vien atrauties no šīs grāmatas un to izlasīju tajā pašā vakarā. Mani dziļi iespaidoja tas, ko es uzzināju par Dievu Jehovu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Es sapratu, ka Jehova ir līdzjūtīgs un viņam ir sāpīgi noraudzīties, kā cilvēki cieš. (Jesajas 63:9.) Mani īpaši aizkustināja tas, ka Dievs mani mīl un ka Jēzus ir atdevis savu dzīvību par izpirkumu manā labā. (1. Jāņa 4:10.) Es atskārtu, ka Jehova ir bijis ļoti pacietīgs pret mani, jo viņš ”nevēlas, lai kāds ietu bojā, bet grib, lai visi nāktu pie grēku nožēlas”. (2. Pētera 3:9.) Es tiešām jutu, ka Jehova vēlas, lai es viņam tuvotos. (Jāņa 6:44.)

 Tajā pašā nedēļā es sāku apmeklēt draudzes sapulces. Man bija gari mati, ausīs auskari, un vispār mans paskats bija pabaigs. Taču Jehovas liecinieki mani sagaidīja tā, it kā es būtu sen neredzēts radinieks. Viņi izturējās kā īsti kristieši. Es jutos kā mājās. Sajūta bija tāda kā pie vecmāmiņas un vectētiņa un pat vēl jaukāka.

 Nepagāja ilgs laiks, kad Bībeles zināšanu iespaidā es sāku mainīt savu dzīvi. Es nogriezu matus un pārstāju dzīvot izlaidīgi, lietot narkotikas un piedzerties. (1. Korintiešiem 6:9, 10; 11:14.) Es ļoti vēlējos iepriecināt Jehovu. Tāpēc, kad uzzināju, ka viņš kādu rīcību nosoda, es nemeklēju sev attaisnojumus. Tādos brīžos es biju satriekts līdz sirds dziļumiem un sev teicu: ”Es vairs tā nedrīkstu rīkoties.” Un es tūlīt pat centos mainīt savu domāšanas veidu un rīcību. Drīz vien es redzēju, ka Jehovas normu ievērošana man nāk par labu. 1989. gada 29. jūlijā — tas ir, pusgadu pēc tam, kad biju sācis mācīties Bībeli, — es kristījos.

 Bībele man ir palīdzējusi mainīties. Agrāk, ja kāds mani saniknoja, es nespēju savaldīties. Bet tagad es pūlos ”saglabāt mieru ar visiem cilvēkiem”. (Romiešiem 12:18.) Es neuzskatu, ka tas būtu mans nopelns. Es esmu pateicīgs Jehovam, ka ar Bībeles un svētā gara palīdzību cilvēki spēj mainīties. (Galatiešiem 5:22, 23; Ebrejiem 4:12.)

 Pār mani vairs nevalda narkotikas, agresivitāte un netikumīgas vēlmes. Es cenšos iepriecināt Dievu Jehovu un kalpot viņam no visas sirds. Tāpēc es palīdzu citiem viņu iepazīt. Dažus gadus pēc kristīšanās es pārcēlos uz citu pasaules malu, kur ļoti vajadzīgi labās vēsts sludinātāji. Gadu gaitā man ir bijusi iespēja mācīt daudziem cilvēkiem Bībeli un redzēt, kā Bībele maina arī viņu dzīvi. Man par lielu prieku arī mana māte kļuva par Jehovas liecinieci — lielā mērā tāpēc, ka redzēja, cik ļoti es esmu mainījies.

 1999. gadā Salvadorā es pabeidzu kursus (tagad sauktus par valstības sludinātāju skolu), kuros es apguvu, kā vadīt sludināšanu, kā mācīt draudzi un kā palīdzēt draudzes locekļiem. Vēlāk tajā pašā gadā es apprecējos, un tagad mēs abi ar sievu Euheniju esam pilnas slodzes sludinātāji Gvatemalā.

 Mani vairs nemāc bezcerība, un es esmu patiešām laimīgs. Bībele man ir palīdzējusi pārtraukt izlaidīgu dzīvesveidu un atbrīvoties no agresivitātes. Turklāt es esmu ieguvis iekšēju mieru un zinu, ko nozīmē īsta mīlestība.